Kur nu dēsies trakais krievu fiziķis ar zelta zobiem? Izgājušnedēļ pasaules kinotelpā Mikija Rurka kārtējo kolorīto slikto pusi no Dzelzs vīra 2 centās nomainīt šausmu filmu klasiķis, visu pusaudžu nakts murgu galvenais varonis Fredijs Krīgers - personāžs strīpainā svīterītī/trakokreklā ar nažiem pirkstu vietā, neapmierināms slepkava maniaks, cilvēks ar acīmredzami traumētu psihi, kurš ierodas tumsā, kad cilvēki guļ dziļā miegā un - šņakt! - masveidā liek lietā savas šķērdēja iemaņas. Un kur nu vēl tā slavenā svilpojamā dziesmiņa pirms Fredija parādīšanās… Līķu kaudzes aug kā sēnes pēc lietus, un kurš gan ņemsies saskaitīt, cik daudzus izkropļotus ķermeņus un likteņus pēc sevis pa šiem teju trīsdesmit gadiem atstājis Fredijs Šķērrocis - kinematogrāfa ļaunuma iemiesojums, kurš visu slikto zēnu topā ieņem godpilno otro vietu - uzreiz pēc monstrozā daktera cilvēkēdāja Hanibala Lektera no Jēru klusēšanas.
Hororfilmas etalons
Režisora Vesa Kreivena pirms divdesmit sešiem gadiem izdomātais freidiskais sižets par visu cilvēku zemapziņas bailēm no nāves visneaizsargātākajā stāvoklī - miegā - pārtapa slavenā filmā Šausmas Gobu ielā/A Nightmare on Elm Street, kas uzreiz kļuva par kases grāvēju un kopā ar septiņiem Gobu ielas turpinājumiem nu jau ir iemantojusi hororfilmas etalona slavu. Oriģinālā filma uzņemta 1984. gadā, tās turpinājumi bija skatāmi kinoteātros līdz 1994. gadam.
Ziņu, ka 2010. gadā taps pirmais īstais Fredija Krīgera piedzīvojumu rimeiks, atkārtojums, nevis kārtējais asiņainā šausmu stāsta turpinājums vai tā "priekšspēle", kinofani uztvēra ar sajūsmu un bažām - no Semjuela Beijera, režisora debitanta "lielajā kino", kurš gan līdz šim bija veidojis grupu Nirvana, Metallica un The Cranberries klipus, tika gaidīts neiespējamais - pārspļaut, "izremontēt", proti, modernizēt, stāstu, kuru milzīgs pulks kinofanātu zina gluži vai no galvas.
Diemžēl rezultāts ir krietni bēdīgāks, nekā varēja paredzēt. Nav lielas nelaimes, ka filmā darbības vide un vieta no septiņdesmitajiem patiesi pārcelta uz šodienu un uzlabota atbilstoši mūsdienu tehnoloģiskajām un sadzīviskajām prasībām - jaunieši no senās filmas savas bezmiega šausmās negulētās naktis vairs nesalīdzina ar Ginesa rekordu grāmatas faktiem par piespiedu nomodu, bet gan lieto pārgudras medicīniskās rokasgrāmatas, internetu un mobilos saziņas līdzekļus, savukārt modinātāja vietā cīnīties ar bezmiegu viņiem palīdz adrenalīna dozas un citu ķīmisko preparātu iešļircinājumi.
Melnais šarms
Protams, savā ziņā šī zinātniskā nopietnība (it kā šausmas/slepkavības Gobu ielā patiešām notiktu "realitātē", nevis kā agrākajās filmās, kurās, iespējams, tas bija tikai jauniešu murgainās fantāzijas produkts) apliecina režisora vēlmi pārāk uzcītīgi, kā skolniekam teicamniekam sekot klasiskās filmas burtam, bet ne garam, tādēļ Fredijs Krīgers 2010 zaudē visu drūmās ironijas kontekstu.
Taču Šausmas Gobu ielā ļaudis nekad "neņēma par pilnu" - un tieši melnais slepkavnieciskais šarms Krīgeru iegrāmatoja horora klasikas plauktos. Es pat nerunāju par tādām kinomānu sirdij dārgām pikantērijām kā jauniņais Džonijs Deps galvenās varones Nensijas dievbijīgā draudziņa lomā (ak, un Depam kā reliģiskajam fanātiķim bija tik nepiemēroti komisks džemperītis līdz nabai!). Tagad šajā lomā ir kaut kāds blāvs tips. Aktieru izvēle vispār ir dīvaina - līdz nāvei nobiedētos jauniešus tēlo garlaicīgi neizteiksmīgi "ģīmji".
Tas tāpēc, ka galvenais akcents šoreiz likts uz slepkavu Frediju Krīgeru - un, jāatzīst, oskarotais aktieris Džekijs Ērls Heilijs (par lomu 2006. gada filmā Kā mazi bērni/Little Children, kurā tēloja kopā ar Keitu Vinsletu, viņš tika izvirzīts Oskaram) ar ļauno varoni tiek galā teicami. Turklāt režisors Beijers atdevis godu senās filmas oriģinālajam scenārijam, no kura 70. gadu nogalē cenzūra svītroja mājienus uz Frediju kā izvirtušu pedofilu (iemesls bija prozaisks: ASV tolaik risinājās reāla skandaloza prāva pret kādu vardarbīgu pedofilu, un Gobu ielas producenti baidījās par filmas slikto slavu). Tā ka Fredija Krīgera morālā reputācija nu ir sagrauta neatgriezeniski.
Pat šādas biedējošas izmaiņas Fredija biogrāfijā neglāba leģendāro franšīzi no bēdīga gala - publika, uzķērusies uz iespaidīgā reklāmas rullīša āķa, plūda uz kinoteātriem. Startējušas piektdienā ar cerīgajiem 32,9 miljoniem ASV dolāru peļņas, jau svētdien jaunās Šausmas Gobu ielā piedzīvoja katastrofālu intereses kritumu - jo bezvadu telefons darbojas naski. Kritiķi mājaslapā Rotten Tomatoes vispār filmai devuši niecīgus 15% sarkano, neizšķaidīto tomātu, tas nozīmē - filma ir tīrās šausmas.
Verdikts - nesen "uzlabotajiem" klasisko hororfilmu rimeikiem Helovīnam, Piektdienai, 13. un Slaktiņam Teksasā pievienojušās tikpat bāli neizteiksmīgas, kaut arī nu dikti brrrrrrrrrriesmīgas Šausmas Gobielā. Taču tās bezmiegu jums nenodrošinās, tikai nīgrumu un samaitātu omu.