Dzīvoja reiz Lūsija Hila, valkāja mežonīgi augstus papēžus, mežonīgi šaurus zīmuļsvārkus, satriecoša piegriezuma žaketes un ar apskaužamu veiklību rāpās pa karjeras kāpnēm kādā Maiami saldumu kompānijā. Fakts, ka tieši Lūsija tiek aizsūtīta trimdā uz skarbo Minesotu - tikt galā ar šajā Amerikas kaktā dzīvību knapi velkošu saldumu ražošanas cehu un visai savdabīgu strādnieku kontingentu -, ir viņas pēdējais izaicinājums pirms potenciālā paaugstinājuma. Lūsijas sapnis kļūt par kompānijas prezidenti ir viena rokas stiepiena un viena nepatīkama, ilgstoša komandējuma attālumā. Viss pārējais, ko piedāvā, tak jau laikam uz romantiskās komēdijas kategoriju pretendējošā Svešiniece pilsētā ir samērā viegli prognozējamu notikumu virkne, ar kuru varonīgi cīnās ne tik daudz varone Lūsija Hila, cik šīs lomas tēlotāja lieliskā Renē Zelvēgere, kurai vienmēr piemitis arī komēdiju aktrises talants un spēja paironizēt par sevi. To nu Zelvēgere ar pilnu klapi mēģina darīt filmas ieskrējiena daļā, kurā Lūsija no saulainās Maiami nonāk sniegu pieputinātajā Minesotā. Te, protams, dizainera kostīmiņš un papēži nav ideālākais apģērba gabals. Aktrise manierīgi drebinās, tipina pa kupenām un vēlāk tikpat manierīgi lasa lekcijas atpalikušajiem minesotiešiem par darba racionalizāciju un ražošanas modernizāciju. Protams, dzīve Minesotā māksloto Lūsiju Hilu padarīs par cilvēku gan ar viņas spocīgi sirsnīgās sekretāres atbalstu, kura runā ar smagnēju (skandināvisku?) akcentu, aizraujas ar fotoalbumu kolekcionēšanu un gatavo brīnišķīgu "pudiņu", un atsūtīs arī sapņu princi - vietējo arodbiedrību šefu -, un ļaus sasniegt necerētus biznesa panākumus, glābjot cehu no bankrota. Vārdu sakot, jūsu uzmanībai ir pamatīga ar romantiskiem akcentiem izrotāta "ražošanas drāma" (tāds žanrs eksistēja senajā padomju kino), kas atdzīvināta ar Minesotas kolorītu. Tam amerikāņu kino ir cienījama interpretācijas vēsture: Minesotā risinās brāļu Koenu oskarotais, šizoīdais, brutālais provinces trilleris Fargo (1996), kas arī iedibināja šī skarbā un "frīkainā" Amerikas kakta attēlojuma tradīciju.
Visu cieņu Renē Zelvēgeres personīgajiem centieniem pārsmalcinātu kantora kundzīti padarīt par normālu cilvēku, kaut pat tik cienījama aktrise kā viņa īsti nespēj motivēt ne Lūsijas pārvērtības, ne romantisko interesi par arodbiedrību šefu (Harijs Koniks jun.). Tās notiek strauji un pēkšņi, Lūsijas manierīgums pazūd kopā ar eleganto frizūru un papēžiem kā pēc rokas mājiena, un aktrise pēkšņi sāk spēlēt pavisam citā stilā. Pazūd arī filmas sākumā forsētais komisms, un parādās pamācoši un mūsu apstākļiem tik aktuāli norādījumi - pat krīzes laikā un bankrota priekšvakarā nevajag nokārt degunu, bet, teiksim, izdomāt jaunu produktu, ar ko gūt spožas komerciālas uzvaras! Vēl viena piezīme - filmas režisoram dānim Jonasam Elmeram tā ir pirmā starptautiskā pieredze, savukārt Minesota ASV esot tā vieta, kurā mītot daudzi skandināvu cilmes amerikāņi.7