Bens un govis
Sliktais Bens ir nolūkojis dažas govis, kuras kā māņu statistes grasās iepīt kārtējā viltīgajā aplaupīšanas plānā. Vienam Dena dēlam, tavu nelaimi, iepatīkas brašulis Bens ar nevaldāmo raksturu, bet tēvs, protama lieta, nesāk lasīt pusaudzim morāli, ka varbūt šādi šaubīgi tipiņi kā Bens nebūtu tie labākie piemēri, no kuriem mācīties. Un pieklājīgi palūdz bandītu, lai tas atdod govis. Kā saprotat, lāga čoms Dens ar puikām pret savu gribu ir kļuvuši par lieciniekiem kārtējam Bena noziegumam. Taču arī Bens izrādās goda vīrs un solās lopiņus atdot un pie viena arī nenovākt paša sastrādātās šmuces lieciniekus - prēriju agrāros saimniekus viņš, iespējams, respektē. Kaut kā tā sagadās, ka fermeris kopā ar laupītājiem nonāk kāda miesta salūnā/krogā, kurā abi džeki risina romantiska satura sarunas, vēl pēc brīža izrādās, ka lādzīgais Dens tomēr ir gatavs par valdības piesolītajiem 200 dolāriem, kuri viņa ģimenei lieti noderētu sausā laika izraisīto postījumu novēršanai, arestēt Benu un turklāt konvojēt viņu uz vilcienu plkst.15 un 10 minūtēs. Tas beidzot nogrābto bīstamo noziedznieku aizvestu uz Jūmu, uz tiesu un, visticamāk, karātavām. Skaidra lieta, ka tikai te, uz papīra, šis ASV taisnīgās jurisdikcijas sacerētais noziedzības apkarošanas plāniņš liekas viegli realizējams. Un tikai pirmajā acumirklī režisora Džeimsa Mengolda filma Vilciens uz Jūmu/3:10 to Yuma atgādina klasisku Holivudas vesternu (pēc tāda tā arī ir uzņemta - tieši pirms piecdesmit gadiem Delmera Deivsa tapinātais žanra paraugs ar Glenu Fordu un Venu Heflinu galvenajās lomās tiek uzskatīts par vienu no zelta Holivudas laikmeta vesternu paraugiem).
Mengolds no klasiskā vesterna tradicionālās dilemmas - divi psiholoģiski spēcīgi varoņi, kurus šķir nepārvarama dzīves vērtību sistēmas atšķirība, - mēģina izvairīties, Vilcienu uz Jūmu veidodams kā spriegu action ar perestrelkām un citiem pirotehniskiem varoņdarbiem, - un pirmajās piecpadsmit minūtēs šķiet, ka filma tiešām būs tāds revolvergrāvējam līdzīgs burlakgabals, kurā aktīvi ņemas sajūsmu raisoši kolorīti sliktie, amorālie zēni, kamēr tos ķersta neveikli likuma sargi un pozitīvo dzīves vērtību iemiesotājs.
Ar riebumu vienam pret otru
Taču tādam ķinītim Mengolds nebūtu aicinājis galvenajās lomās divas zvaigznes un talantīgus aktierus - Raselu Krovu (bandīts Bens) un Kristjenu Beilu (fermeris Dens). Un patiešām Beils ar Krovu vai no ādas biksēm lien ārā, lai sejā un abu attiecībās nodemonstrētu veselu nianšu gūzmu, sākot ar abu atšķirīgā sociālā stāvokļa diktētu riebumu vienam pret otru, beidzot ar teju vai freidiskām "mīlas-naida" jeb abpusēji slēptu simpātiju izpausmēm. Kā smejies, Raselam Krovam pēc izteiksmīgām sejas muskulatūras kustībām (amplitūdā mežonīgs niknums - dzīvnieciski uzticīgs draudzīgums) kabatā nav jālien, bet Kristjens Beils laiž lietā ne tikai filmā Betmens. Sākums ietrenētu savam dzimumam netipisku hipervīrišķīgas, tomēr juteklības ambivalenci, bet pat savu vienu koka kāju: Dens, saprotams, kā kārtīgs pilsonis kāju zaudējis brīvības cīņās ASV galvenajā karā.
Mengolda filma patiešām izskatās kā divu savā ziņā ļoti simpātisku vīriešu pretrunīgu attiecību drāma, kurā krietni iemaisītas psihoanalītiķiem vien izprotamas nianses, kurās Krova kriminālnoziedznieks Bens nudien atgādina tādu čūsku kārdinātāju, kas provē samaitāt labticīgo Beila Denu. Varbūt pat vēl trakāk... Katrā ziņā te vairs nav cīņa starp kardināli atšķirīgu amerikāņu pilsoņu morālētiskajiem principiem, bet gan Freida cienīgiem zemapziņas dēmoniem.
Bet kinovēstures un tīro žanru cienītājiem kolorīta detaļa būs vesternu veterāna Pītera Fondas parādīšanās mazā strēlnieka pinkertonieša (slepenpolicista) lomiņā.
Jums atliek vien aizdomāties, vai apzinīgais fermeris - konvojs nogādās arestēto bandītu - ekstrēmā liberālisma iemiesotāju - uz vilcienu plkst.15.10.