Bet – vai tiešām tas ir tā, jeb arī mūs baida ar pūsli? Pat tad, ja prezidents rosinātu referendumu par šīs Saeimas atlaišanu, valdība tak turpina strādāt. Un nupat Ungārijā, kura acīmredzot ir vēl dziļākā bedrē, tiek gatavotas ārkārtas vēlēšanas. Kur te traģēdija? Šajā situācijā diemžēl no Latvijas valdības nekas liels vairs nav atkarīgs – izņemot izdevumu cirpšanas un ekonomikas atdzīvināšanas paņēmienus, kas patlaban salīdzināmi ar dvieļa vicināšanu sadauzīta boksera sejā. Dziesmiņa par banku piespiešanu atsākt kreditēšanu ir tizla – kredīti nāks tad, kad atdzīvosies starptautiskā finanšu sistēma vai arī mēs pievienosimies eiro zonai. Līdz tam vēl laika gana – arī vēlēšanām.
Vai ar to es vēlos teikt, ka Dombrovska valdība ir slikta? Nekādā gadījumā! Jebkurš solis nost no iepriekšējā nespējnieku nama ir solis pareizā virzienā. Un Dombrovska kunga godīgumam un vēlmei patiešām darīt es ticu. Viņa valdībā ir daži ministri, kuri noteikti būs lietas koki, citu līdzšinējā darbība rada bažas (tieslietas? finanses?).
Bet runa jau nav par Dombrovska valdību. Runa ir par to, ka patiesībā nekas nav mainījies – ne politiskās elites idejiskie un organizatoriskie principi, ne arī valsts pārvaldes pamatprincipi. Esam sajūsmā, ka šofera dēls vairs nav amatā, visur notiek samazināšana. Ar to gan maz līdzēts pārvaldes optimizācijai. Valsts pārvaldes sistēma ir rūpīgi veidota noteiktā, valdītājiem izdevīgā virzienā, mērķtiecīgi un gadu gaitā. Darbojas aģentūras, to meitas uzņēmumi, kuri līdz ar to nav pakļauti valsts iestāžu darbības noteikumiem. Tāpat valsts uzņēmumu dīvainā peļņas izlietošana. Regulatora atalgojuma piesaistījums regulējamo peļņai ir varbūt viskliedzošākā norāde par sistēmas ievirzi. Tas viss ilgstoši iemudžināts noteikumu un citu tiesisku aktu tīklā, zēni ir strādājuši labi, pamati saglabājas. Nāks cita valdība, un viss būs pa vecam. Tāda, bez šaubām, ir zēnu cerība.
Patlaban ir izdevība (to rāda aptaujas) reiz pārraut šo tīklu, izbīdīt ārā „zēnus”, kuri pieēdušies un apdzisuši, iedegas tikai savam makam. Tad arī varētu mainīt valsts pārvaldes uzbūvi uz jauniem valstisko interešu pamatiem. Tādēļ esmu par ārkārtas vēlēšanām, nepakļaujoties demagoģiskiem apgalvojumiem par šāda soļa nepieļaujamību. No krīzes jāiziet ar atjaunotu politisko, ekonomisko un valstisko domāšanu, jo 18 gadus jau esam maldījušies purvā. Pietiek!