Patiesībā viņiem neviens neprasīja, kurā pusē grib karot, par ko vai pret ko. Abi dzīvoja Latgalē, vienu paņēma viena vara, otru otra. Izvēles nekādas. Tā nu sanāca, ka brālis cīnījās pret brāli, abi svešās armijās, svešās cīņās. Toreiz viņiem bija viens mērķis – izdzīvot. Varbūt nav tik varonīgi, kā rāda filmās, bet patiesi. Domāju, līdzīgi traģiski stāsti ir simtiem un tūkstošiem. Lai vēsturnieki tos pieraksta, lai cīnās par pareizāko vēstures traktējumu.
Mani satrauc šodiena, bet vēl vairāk – rītdiena. Tās vēsmas, kuras izjūtu jau kādu laiku un sevišķi spilgti izjutu vakar, un, kurām, manuprāt, nav it nekāda sakara ar jau vairāk nekā 60 gadu senu pagātni, ir stindzinošas.
Mani nomāc tas, cik daudziem Latvijas iedzīvotājiem visa gada garumā pie automašīnas antenām ir piesieti melnoranžie striķīši. Mani biedē tas, cik ļoti daudzās Latvijā reģistrētās automašīnās karājas citas valsts karogs. Mani šokē tas, cik citi Latvijā ir saliedēti, kādā ātrumā kļūst vēl vienotāki man nezināmam mērķim, un, cik mēs, latvieši, esam savstarpēji kašķīgi, tuvredzīgi, cik ļoti nemācāmies no savām vēstures kļūdām.
Kur ir latvieša mugurkauls? Kukū? Miera laikos tas veidots no gumijas vai kāda kārklu paveida? Vai patiešām mums ir nepieciešams Igaunijas precedents?
Vai nav laiks atzīt, ka Latvijā esošā integrācijas politika ir bankrotējusi? Jo tā "neražo" valstij lojālus pilsoņus.
Vakarvakarā fiziski atrados Latvijas galvaspilsētā Rīgā, savā dzīvoklītī netālu no "Uzvaras" laukuma. Skatījos salūtu, klausījos pūļa rēkoņā, un man šķita, ka pilnam komplektam pietrūkst vēl viens karogs virs prezidenta pils.
Godātā drošības policija! Vai patiešām neko neesat dzirdējuši par jezuītismu? Un vai patiešām domājat, ka līdzsvaram pietiek tikai ar pāris nenormālo politiskajām partijām?
P.S. Pavisam nesen kāds populārs un kulturāls gudrinieks sāka apšaubīt latviešu tautas mākslas amatierkustības Valsts finansēšanas nepieciešamību. Domāju, tieši tādā veidā darbojas jezuīti – maz-pamazītiņām.