Sāku raizēties, jo pieredze ar Latvijas nacionālo aviokompāniju airBaltic pēdējā laikā bijusi pasmaga. Lidojot no Prāgas uz Rīgu nācās gaidīt četras stundas, jo "nebija lidmašīnas". Lidojot no Rīgas uz Londonu (ne šoreiz, iepriekšējā reizē) nācās gaidīt četras stundas, jo "nebija lidmašīnas". Šoreiz gluži tik traki nebija -- lidmašīna Gatwick lidostā ieradās precīzi tajā brīdī, kad mums bija paredzēta pacelšanās. Šoreiz aizkavēšanās bija "tikai" 45 minūtes.
Es priecājos par airBaltic. Priecājos, ka mums ir sava aviokompānija. Lasu, cik tai labi klājas, gandrīz katru nedēļu ir paziņojums par atkal jauniem reisiem. Un neviļus padomāju, ka pirms izplesties tālāk, varbūt būtu labāk sakārtot to, kas jau ir. Trīs reizes pēc kārtas nokavēta pacelšanās? Tas nav labs rādītājs, vēl jo vairāk tāpēc, ka viens no galvenajiem airBaltic klientu ceļošanas virzieniem tomēr ir tā pati Londona, un traktora Šlesera tuvredzīgais protekcionisms no tirgus ir izspiedis British Airways. Konkurence ir samazinājusies.
Ak jā, un vēl viena lietiņa, par kuru gribētu aicināt padomāt Bertoltu Fliku un viņa komandu. Vakar vakarā (vēlu vakar vakarā) koferi uz lentas nonāca ar parasto Rīgas lidostas "ātrumu". Ļaudis ņēma koferus un gāja prom, līdz palikuši vairs bija tikai tie pasažieri, kuri bija atlidojuši -- biznesa klasē. Pieņemu, ka Flika kungs zina, ka citur pasaulē biznesa klases viena no priekšrocībām ir tā, ka koferi pa lentu nāk pirmie. Ņemot vērā to, ka airBaltic lidmašīnās īpašu biznesa klases krēslu nav un papildu summa, kāda tiek maksāta, rezultējas vienā apelsīna sulas glāzē, pusdienās uz īstiem šķīvjiem, un bezmaksas ēdināšanā -- varbūt šo papildu pakalpojumu tomēr varētu nodrošināt. Flika kungs varbūt ar lidostas vadību varētu šo jautājumu pārrunāt. Tad varbūt jauks ceļojums vairs nesaistītos ar mūsdienās nepārtraukto risku, ka tādā vai citā nozīmē airBaltic atkal kaut ko sapūdelēs.