Kad iegāju konferences telpā, dzirdēju, kā kāds no žurnālistiem pabeidza intervēt Gido Kokaru un jautāja: „Kā jūs sauc?” Gido atbildēja: „Gido”. Žurnālists jautāja: „Un uzvārds?” Telpā iestājās neērts klusums.
Neliela atkāpe:
Savu iepriekšējo blogu pabeidzu ar sarkastisku nākotnes vīziju, ka drīz vairs nezināsim "kas tas tāds - Baumaņu Kārlis." Tiem, kas jau šodien nezina, pateikšu priekšā – Baumaņu Kārlis ir Latvijas Republikas himnas teksta un mūzikas autors. Un jā - Latvijas Republikas himna ir „Dievs, svētī Latviju!”. To noklausīties varat, piemēram, šeit: http://www.youtube.com/watch?v=SCfX2gGohjU&feature=related
Imants un Gido Kokari ir vieni no slavenākajiem dvīņu brāļiem pasaulē. Šo slavu viņi katrs atsevišķi un abi kopā ieguvuši, pateicoties viņu izcilajam ieguldījumam Latvijas kormūzikā un kultūrā. Viņi ir leģendas. Papildus informāciju varat iegūt, piemēram, šeit: http://www.gramata21.lv/users/kokari/ Emocionālāku priekšstatu gūsiet, izlasot Laimas Muktupāvelas grāmatu „BrāliBrāli”.
Šogad Gido Kokars par mūža ieguldījumu saņems Lielās mūzikas balvu – augstāko apbalvojumu mūzikā. Imantam tāda jau ir.
Atkāpes beigas.
„Kokars”, lepni atbildēja Gido. Varbūt citi klātesošie šo gadījumu neuztvēra tik saasināti. Bet manās ausīs šāda žurnālista nekompetence kārtējo reizi apstiprināja kādu nelāgu domu – mums (sabiedrībai) lēnām un nenovēršami iestājas koma *.
Šobrīd visa teikšana visās jomās pārsvarā pieder apsviedīgākajiem, veiklākajiem, nekaunīgākajiem, ambiciozākajiem, populārākajiem un pašpārliecinātākajiem. Un jaunākajiem. Bet kur pieredzes bagātākie, proti, gudrākie? Pensijā. Arhīvā. Ar putekļu kārtu.
Savā ambīciju pārpildītajā, nenormāli ātrajā dzīves skrējumā esam aizmirsuši, no kurienes un uz kurieni skrienam. Bet ar savu milzīgo enerģiju esam iebalzamējuši gudrākos prātus.
Es patiešām nesaprotu, kādēļ Latvijā cilvēki, kas sasniedz pensijas vecumu, bieži vien kļūst par tādiem, kurus aizmirst, par tādiem, ar kuriem nerēķinās. Kāpēc mēs viņus par tādiem padarām? Tie taču ir visgudrākie un pieredzes bagātākie cilvēki! Kāpēc mēs neizmantojam to intelektuālo potenciālu, kas ir mūsu vecajo galvās? Jautāšu vēlreiz: kāpēc mēs esam tādi muļķi, ka neizmantojam to intelektuālo potenciālu, kas ir mūsu vecajo galvās?
Mums nebūtu jānokļūst līdz absurdam un jāorganizē labdarības akcija pensionētiem kordiriģentiem, aktieriem, sportistiem, ja mēs ikdienā ar viņiem kontaktētos, palīdzētu viņiem un, pats galvenais, gūtu palīdzību no viņiem.
*dziļš bezsamaņas stāvoklis ar elpošanas un asinsrites traucējumiem, refleksu izzušanu