Vairāk nekā 40% iedzīvotāju uzskata, ka cenas tuvākā pusgada laikā turpinās strauji pieaugt. Jāatzīst, ka šāds viedoklis sakrīt arī ar vairuma ekspertu viedokli. I.Godmaņa valdības apgalvojumi, ka inflācija jau šogad samazināšoties līdz vienciparu skaitlim, ir nepamatoti. Var prognozēt, ka gada vidējā inflācija šogad būs ap 15%.
Nav pārsteigums, ka visbiežāk pieminētais (68% no respondentiem) iemesls, kāpēc Latvijā ir augsta inflācija, ir "neveiksmīgs Latvijas valdības darbs". A.Kalvīša valdības ilgstošā bezdarbība attiecībā uz aizvien pieaugošo inflāciju un stāsti, ka inflācija pāriešot pati no sevis, nav aizmirsušies. Savukārt I.Godmaņa valdība vairāk nodarbojas ar darbības imitāciju, rakstot un pārrakstot dažādus plānus. Valdības inflācijas samazināšanas plāns praksē ir īstenots tikai par trešdaļu - pretinflācijas plāna punkti par investīcijām energoefektivitātē, konkurences un eksporta veicināšanu tā arī ir palikuši neīstenoti. Tagad šie punkti ir pārceļojuši uz makroekonomikas stabilizācijas plānu.
Nav pārsteigums arī tas, ka 78% no aptaujas dalībniekiem ir pret algu iesaldēšanu kā inflācijas bremzēšanas līdzekli. Ik pa laikam par algu iesaldēšanas plāniem runā arī valdība, tomēr šī ideja ir kontrproduktīva. Šī gada 1.ceturksnī IKP pieaugums ir nokrities līdz 3,6% un algu iesaldēšana tikai vēl vairāk bremzēs ekonomikas izaugsmi, nemaz nerunājot par to, ka tas būtu papildu stimuls iedzīvotāju aizceļošanai uz vecajām ES dalībvalstīm.
Tagad par to, kas nepatīkami pārsteidza. Satraucošs ir fakts, ka vairums iedzīvotāju atbalsta ideju administratīvi iesaldēt cenas. Tas liecina par to, ka sabiedrības pacietība tuvojas beigām. Fakts, ka 66% aptaujas dalībnieku atbalsta cenu iesaldēšanu pārtikai un pirmās nepieciešamības precēm, ir brīdinājums valdībai daudz nopietnāk ķerties pie valsts makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanas - tas attiecas ne tikai uz inflāciju, bet arī uz ilgspējīgu ekonomikas izaugsmi.
Gan ekonomikas teorija, gan citu valstu pieredze liecina, ka ierosinājumi administratīvi iesaldēt cenas nav atbalstāmi, jo cenu iesaldēšana tikai radītu deficītu, veicinātu nelegālo tirdzniecību un vēl vairāk nobremzētu ekonomikas izaugsmi. Daudzi lasītāji noteikti vēl atceras padomju laikus ar regulētām cenām un, attiecīgi, preču deficītu un "blata" sistēmu. Ar cenu iesaldēšanu ir mēģinājuši nodarboties gan Krievijas, gan Baltkrievijas prezidenti – parasti pirms vēlēšanām. Šie eksperimenti varbūt nodrošināja prezidentiem īstermiņa popularitāti, tomēr atstāja negatīvu iespaidu uz ekonomiku un, lai cik tas paradoksāli nebūtu, arī uz inflāciju.
Šajā sakarā interesants ir Zimbabves piemērs, kur pagājušā gada vasarā inflācija bija sasniegusi 10’000-20’000% un valsts prezidents R.Mugabe nolēma cīnīties ar inflāciju, izdodot rīkojumu, ka cenas veikalos u.c. tirdzniecības vietās ir jāsamazina par 50%. Minētā rīkojuma izpilde tika nodrošināta ar policijas un armijas palīdzību, ar varu piespiežot tirgotājus atvērt veikalus un pārdot preces par rīkojuma cenām. Vairāki tūkstoši tirgotāju, kas atteicās pakļauties rīkojumam, tika arestēti. Rezultātā dažu dienu laikā jau tā patukšie Zimbabves veikalu plaukti kļuva pavisam tukši un praktiski visa tirdzniecība notika melnajā tirgū – par ievērojami augstākām cenām. Nedēļu pēc rīkojuma, piemēram, degviela melnajā tirgū maksāja trīs reizes dārgāk nekā degvielas uzpildes stacijās pirms rīkojuma. Mēģinājums ar administratīvām metodēm samazināt cenas faktiski deva pretējo efektu. Šī gada janvārī inflācija Zimbabvē sasniedza 100’000%, bet tagad jau ir sasniegusi 165’000%.
Bet atgriezīsimies pie Latvijas. No valdības pretinflācijas plāna praksē, kaut arī novēloti, tika īstenoti galvenokārt tie pasākumi, kas attiecās uz iekšzemes pieprasījuma ierobežošanu. Pašreiz šī pieeja ir zaudējusi aktualitāti, jo ekonomikai vairs nedraud pārkaršana, bet gan stagnācija. Ekonomikas bremzēšanās, saglabājoties augstai inflācijai ir raksturojama kā stagflācija un šādos apstākļos klasiskie pieprasījuma ierobežošanas pasākumi nav piemēroti. Valdības uzdevums pašreizējos apstākļos būtu veikt pasākumus, lai samazinātu krīzes ietekmi uz iedzīvotājiem un stimulētu ekonomikas izaugsmi. Tas attiecas gan uz izmaiņām nodokļu politikā, pārnesot nodokļu slogu no darbaspēka uz kapitāla pieaugumu un īpašumu, gan uz uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu, samazinot administratīvos šķēršļus un veidojot uzņēmējdarbībai labvēlīgu nodokļu politiku, t.sk. atbrīvojot reinvestēto peļņu no uzņēmumu ienākuma nodokļa. Tāpat jāveic energoefektivitātes pasākumi, t.sk. plašāk izmantojot ES fondus energoefektivitātes paaugstināšanai, jo energoresursu cenu pieaugums ir viens no inflācijas dzinējspēkiem, ko Latvija nevar kontrolēt.
Ceru, ka valdība iepazīsies ar šo "DnB NORD Latvijas barometra" sabiedriskās domas pētījumu un nopietni uzņems tajā ietverto brīdinājumu.