Nesen draudzene sacīja: “Nopirku biļeti vienā virzienā. Pēc jaunā gada došos prom. Es gribu būt cilvēks.” Viņa nebrauks peļņā, jo, strādājot divos darbos sešas, reizēm arī septiņas dienas nedēļā, nopelna pietiekami. Diez vai Anglijā viņa dzīvos turīgāk, bet viņa aizbrauks. Kolēģe, ar kuru esam labi pazīstamas pusi mūsu abu mūža, pēc Tautas sapulces Doma laukumā, sildoties Melnajā kaķī pie kafijas tases, atklāja, ka rūpīgi lasa dažādus darba sludinājumus un domīgi piebilda, ka varbūt labāk ir mazgāt traukus kādā krodziņā kaut kur Eiropā. Tad viņa pastāstīja par savu paziņu, kultūras pasākumu organizatori ar labu izglītību, kura pēc pasākuma, kurš pirms dažiem gadiem aizkustināja un iepriecināja vai pusi Latvijas, šeit darbu vairs nevarēja atrast. Viņa bija pārspējusi visus no savējo saraksta, kuri no pasākuma organizēšanas bija atteikušies, jo tas nebūšot interesants. Pēc atzinības un uzslavām viņa visur saņēma atteikumus, kas tika pamatoti ar to, ka tāda mēroga un līmeņa organizatoram jau ikdienišķus sīkumus neērti uzticēt. Tad viņa aizbrauca uz Londonu, jau divus gadus strādā par apteksni viesnīcā un negrasoties atgriezties, jo pirmo reizi mūžā pret viņu izturoties kā pret cilvēku, kuram ir savas tiesības un kura darba devēji negribētu viņu zaudēt. Viņa esot laimīga. Es varētu sarakstu turpināt, aizvien biežāk man pazīstami cilvēki, draugi, kolēģi runā par to, ka vajadzētu aizbraukt no mūsu valsts. “Ir pēdējais laiks”, viņi saka. “Vēl pēc laiciņa tu no valsts vari vairs neizkļūt, viņi pamazām kļūst nežēlīgi, viņiem nav ko zaudēt, jo viņi saprot, ka vai nu iegūs visu vai neko.” Un tad es izlasu ziņu, ka aizvien mazāk cilvēku aizbrauc no Latvijas peļņā uz citām valstīm. Piekrītu, cilvēki nemeklē peļņu. Un es atceros to laimes sajūtu, kad 1995. gadā skatījāmies, kā pie Eiropas Padomes mastā uzvelk mūsu karogu. Mēs beidzot varējām būt un justies kā brīvi cilvēki! Tagad es zinu, kā vectēvam sāpēja sirds, noraugoties uz monētām smiltīs.
Biļete vienā virzienā
Bērnībā smilšukastē spēlējos ar pirmās Latvijas brīvvalsts lata monētām – vectēvs, mūrniekmeistars, bija krājis naudu ģimenes mājai. Okupācijas armija – vispirms viena, tad otra un tad atkal pirmās atgriešanās – sudraba monētas padarīja vien par sapņa apliecinātājām, bez spēka un nozīmes. Tomēr vectēvs kara beigās Latviju nepameta, un vēlāk, padomju laikos, ar savām rokām tomēr ģimenei māju uzcēla.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.