Autors rakstā min arī piemērus no Latīņamerikas valstu pieredzes, kurās ir izteikta „nedaudzo“ vara—lasi, oligarhija.
Varu tikai piekrist, Latvija ir „vislatīņamerikāniskā“ valsts Eiropā. Klani, grupējumi, bagāti cilvēki, kuri maksā mazāk nodokļus nekā mazais lauku uzņēmējs un pērkami politiķi. Viss gluži kā „latīņamerikāņu politiskajā seriālā.“ Politiķu vēlme kaut ko mainīt ir vāja, jo viņi barojas no tiem, kuri vēlas uzturēt šādu valsts modeli.
Lai kaut ko mainītu šajā shēmā, ir jābūt „pārcilvēciskai“ politiskajai gribai. Pirmkārt, politiskās partijas ir jāatbrīvo no pārlieku lielās sponsoru ietekmes. Otrkārt, Latvijā, kamēr tā vēl nav tik bagāta kā Šveice vai Lihtenšteina būtu jāievieš tādu nodokļu sistēma, kas lielākus nodokļus liek maksāt tiem, kuriem ir liela nauda, kuru tērēt luksuspreču iegādei un izšķērdīgai dzīvei.
Lai īstenotu pirmo soli, manuprāt, nepietiek ar ierobežojumiem partiju priekšvēlēšanu tēriņiem. Ir jābūt radikālākiem—partijas jāfinansē no valsts kabatas. Kāds teiks—tas ir dārgi, bet ticiet man, dārgāk ir „atļauties“ viegli korumpējamu politisko sistēmu, kura nes labumu tikai tiem, kuri sponsorē šo sistēmu. Valsts finansējums partijām nepadarīs tās imūnas pret politisko korupciju, bet noteikti mazinās šīs korupcijas ietekmi uz politiku.
Visi soļi, kurus ir jāspēj demokrātiskas valsts virzienā ir sāpīgi, bet nepieciešami. Tos nesperot, mēs visi maksājam brīvības cenu. Man šķiet, ka šī cena ir pārāk dārga.