Vai ir kāds veids kā atgriezties pie šīs dienas sākotnējā formāta, kad visi kopā lielā pulkā, piedaloties Latvijas bruņotajiem spēkiem, gājām nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Pats katru gadu eju nolikt ziedus un pēc tam braucu uz Lesteni. To daru, jo izjūtu lielu cieņu pret mūsu varonīgajiem cīnītājiem, kas Otrā Pasaules karā atdeva savas dzīvības, lai Latvija un tautieši vairs nepiedzīvotu sarkano mēri.
Runājot par pašiem leģionāriem. Mums jāmācās būt objektīviem un skaidrot patieso šīs vēstures ainu tiem, kuru smadzenes ietekmējusi Latvijai naidīga propaganda. Mums jāstāsta visur un visiem, kur vien tas iespējams sava vēsture un tas, kā to mainīt cenšas Krievija. Esmu pārliecināts, ka lielākai daļai latviešu nav un nekad nav bijis simpātisks Hitleriskais režīms un nacistiskā domāšana, turpretī vēsturiski fakti apliecina, ka Hitlera propaganda ar nolūku pozicionēja latviešus kā ebreju slepkavas un sādžu dedzinātājus okupētajās Krievijas, Baltkrievijas teritorijās. Vai šāda propaganda tika gatavota, lai uzvaras gadījumā pēc kara par šausminošiem asiņu darbiem vainu uzveltu visiem citiem tikai ne vāciešiem, liekas, ka jā. Vēstures avoti apstiprina, ka leģions, kuru sāka formēt 1943. gada sākumā, nav bijis iesaistīts nedz ebreju masveida iznīcināšanā, nedz kara noziegumos pret cilvēci. Leģiona karavīri nepiedalījās represīvajās akcijās pret civiliedzīvotājiem, bet gan cīnījās austrumu frontē pret sarkanarmiju. Leģions cīnījās pret tās valsts armiju, kas 1940. gadā bija okupējusi Latviju. Latviešu karavīri karoja pret režīmu, kas 1940.-1941. gadā veica represijas pret civiliedzīvotājiem. Kā liecina vēsture, neviens latviešu leģionārs nevienā tiesā nav notiesāts par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības kontekstā. Kara beigās pēc vācu režīma rīkojuma leģionā tika ieskaitīti daudzi bijušie nacistu partijas un SS organizācijas drošības dienesta darbinieki, kuri bija veikuši kara noziegumus. Bet tas nekādā gadījumā nepadara visu leģionu par noziedzīgu vienību. Nirnbergas kara tribunāla spriedumā, kas tika pasludināts 1946. gada 1. oktobrī, precīzi noteikts to personu loks, kas pieskaitāmas noziedzīgajai SS organizācijai. Latviešu leģiona karavīrus, kurus kara laikā piespiedu kārtā mobilizēja nacistiskās Vācijas okupācijas režīms, nepieskaitīja šai organizācijai. Rietumu sabiedroto atbildīgās institūcijas uzsvēra, ka Baltijas ieroču SS vienības (Latvijas un Igaunijas leģioni) to mērķu, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām. ASV Pārvietoto personu komisija 1950. gada 12. septembrī atzina, ka Latviešu leģiona karavīri nav pielīdzināmi kara noziedzniekiem.
Atgriežoties pie 16.marta. Nedaudz faktu.
Pirmoreiz to kā piemiņas dienu 1952. gadā ierosināja atzīmēt bijušo leģiona karavīru organizācija "Daugavas Vanagi", jo 1944. gada 16. martā abas Latviešu leģiona divīzijas (15. divīzija un 19. divīzija) pirmoreiz darbojās kopīgi Austrumu frontē pie Veļikajas upes pret Sarkano armiju.
16. martā latviešu vienības atradās Veļikajas labajā krastā, kad augstieni 93,4 ieņēma Sarkanās armijas daļas. Lai atgūtu šo augstieni tika izveidota kaujas grupas Artura Silgaiļa vadībā. Tajā ietilpa 15. divīzija un 2. brigāde (no 22. marta 19. divīzija). Pēc vairākām dienām sīvu kauju augstiene tika atgūta. Šo kauju nozīme bija ne vien tajā, ka abas divīzijas karoja kopā, bet arī tajā, ka pretuzbrukums bija sekmīgs. Jāatzīmē arī, ka pēc šīm kaujām kopumā 15.latviešu divīzija tika gandrīz pilnībā iznīcināta un tās atlikušos spēkus pievienoja 19.latviešu divīzijai. Aptuvenās aplēses liek domāt, ka latviešu leģiona rindās krita ap 80,000 karavīru, taču skaitlis varētu būt augstāks, ņemot vērā lielo skaitu jaunu puišu, kas tikai iesaukti kā gaisa izpalīgi citās vācu armijas vienībās. Šos ievērojamos latviešu dzīvā spēka zaudējumus mēs katru gadu pieminam 16.martā , akcentējot leģionāru varonību cīņā pret sarkano teroru.
Latviešu karavīri, kas pēckara periodā apmetās uz dzīvi Rietumu valstīs, bez jebkādām problēmām katru gadu 16. martā atcerējās kritušos biedrus. Par to nevienā viņu mītnes zemē netika izteikti nekādi pārmetumi. Latvijā pirmo reizi 16. martu kā Leģiona karavīru piemiņas dienu atzīmēja 1990.gadā. Arī tad neviens šo pasākumu nesaistīja ar nacisma glorifikāciju. Nopietna starptautiska uzmanība 16. marta pasākumiem Latvijā pirmoreiz tika pievērsta 1998. gadā, kad Krievijas prese un arī atsevišķi Rietumu valstu izdevumi rakstīja, ka Latvijā atdzimst nacisms, ka notiek SS spēku slavināšana. Tā bija dezinformācija. 16. marta atceres pasākumus Latvijai nelabvēlīga propaganda sāka izmantot nepamatotiem pārmetumiem un uzbrukumiem mūsu valstij un sabiedrībai. 16. marts Latvijas vēsturē nekā nav saistīts ar leģiona dibināšanu, nacisma ideoloģijas slavināšanu vai SS organizāciju. Tā ir tikai Latviešu leģiona karavīru piemiņas diena.
Atcerēsimies vienu mīļie tautieši. Kremļa propagandas mašinērijai ik gadus tiek tērēti miljardi dolāru. Krievija šajā ziņā ir ļoti pieredzējusi. Ko Latvija liek pretī? Latvijas institūtu ar gada budžetu 14,000? Attopaties mīlīši. Šādi mēs zaudējam pat bez kāda kara pieteikšanas vai ekonomiskām sankcijām. Mēs paši izvēlamies nostāties zaudētāja pozīcijā. Jautājums vēl joprojām aktuāls. Vai un ko varam darīt, lai šo datumu depolitizētu un garantētu tā mierīgu un cienīgu nākotnes norisi? Vai esam spējīgi diplomātiski iziet no šīs situācijas? Varbūt nepieciešams sabiedrības dialogs?
Vai arī mēs ieturēsim premjera Valda Dombrovska pozīciju un diskutēsim par divu pretēju ideoloģiju svētku 9.maija un 16.marta aizliegšanu Rīgā? Cienījamie latvieši. Uz kādiem kompromisiem esam gatavi, lai mums ļautu dzīvot kaut nedaudz pēc mūsu gribas, mūsu dzimtenē un vienīgajā tēvu zemē..
Rakstā izmantoti avoti:
1.Prof. A.Zunda 16. marts Latviešu leģiona vēstures kontekstā,Latvijas Vēstnesis, 2004
2.Interneta resurss Vikipedija.