Citās valstīs, kuras piemeklējusi krīze, tā tas nav.
Islandes Altings (parlaments) ar īpašu aktu nostiprinājis normu, ka parādu atmaksai var tikt izlietoti ne vairāk kā 6% no iekšzemes kopprodukta, kā atskaites punktu pieņemot 2008. gadu. Vienlaikus islandieši pieprasa sarunas ar lielākajiem aizdevējiem Lielbritāniju un Nīderlandi, lai ieviestu attiecīgās korekcijas nolīgumos. Ja briti un holandieši izšķirsies par sankcijām pret Islandi, kopprodukts samazināsies, un kreditori saņems pigu. Kreditori to saprot ļoti labi.
Argumentācija vienkārša un pārliecinoša: ja iedzīvotāji tiks iedzīti nabadzības un izmisuma strupceļā, tad Islandē paliks vien daži desmiti tūkstošu pensionētu zvejnieku, un viss nogrims, ieskaitot parādus.
Vienlaikus Islande pieaicinājusi starptautiski pazīstamu prokuroru – francūzieti Evu Žolī, kuras uzdevums ir izmeklēt Islandes finanšu sistēmas sabrukuma apstākļus, noskaidrot vaininiekus un saukt tos pie atbildības. Žolī publikācijas (piemēram, laikrakstā Le Monde) izraisījušas plašu atbalsi Eiropā, radot izpratni par Islandes problēmām.
Tā ir atteikšanās no politikas, kura orientēta uz kreditoru prasību pilnīgu un bezierunu izpildi, pirmā vietā arī smagas krīzes apstākļos noliekot nācijas intereses.
Pie mums notiek pilnīgi pretējais: "viss kreditoriem, viss bankām", piedevām vicinot sakaltušu burkānu par eiro ieviešanu, kura tad nu, redziet, 2014.-2015. gadā atrisināšot visu.
Kādas muļķības! Ieiet eirozonā ar sagrautu, vismaz ļoti novājinātu ekonomiku, ar nabadzībā slīkstošiem iedzīvotājiem, kuru aktīvākā daļa jau ir un būs vēl spiesta emigrēt? Un piedevām - kāda ir norma, ko mums jāizpilda par eiro ieviešanu? Cik jāpaceļ nodokļi (jau tagad maksājam 50% no algas ieņēmumu nodokļa un PVN veidā)? Cik bankrotu? Cik dzīvokļu jāatņem? Par cik jāsamazina izglītības līmenis – līdz elementārai lasīt- un rakstītprasmei? Līdz kādam līmenim jāpazemina dzīves vidējais ilgums Latvijā? Aizdevējiem tas viss ir marginālijas, viņus interesē tikai t.s. Māstrihtas kritēriji, nauda un procenti. Bet mūsu valdītāji 27. jūlijā parakstījuši apņemšanos, kas praktiski ir ekonomiska un politiska bezierunu kapitulācija.
Absolūtā valdības un parlamenta nespēja tautas aizstāvībai, kā arī nākotnē vērsta politiskā redzējuma trūkums ir satriecošs. Ne velti Latvijas sabiedrībā rūgst prasība pēc vadonības, valda juceklīgu uzskatu un nihilisma maisījums, sāk iznirt prātojumi par atgriešanos Krievijas "klēpī". Tas bīstami atgādina Vāciju pēc 1. pasaules kara, 20. gados, kad visu nacionālo ienākumu nācās atdot uzvarētājiem, bet vācu tauta savā bezcerībā raudzījās pēc vadoņa. Un dabūja arī: "Heil Hitler!" Vai mūsu varinieki, Almunija, SVF pārstāvji un citi kungi Briselē vēsturi ir mācījušies?
Nu nav mums parlamenta, kurš būtu spējīgs sekot islandiešu piemēram tautas interešu aizstāvībā. Drīzāk šķiet, ka notiek nogaidīšana, lai "šie" visu apsola, lai viss aiziet grīstē. Tad varbūt pēkšņi parādīsies baltais zirgs ar jātnieku. Un tad tikai varēs izvērsties – seifi pilni ar aizdoto naudu, tik smelt un smelt.
Tieši tagad mums vajadzīgi likumdevēji ar stāju un citu domāšanu. Neder ne paklausīgie pionieri ar savu "vienmēr gatavs", ne glūnīgie aizmugures shēmotāji un kampēji. Īsi – neder šī Saeima. Vajadzīgi tautas interešu aizstāvji, kuri dotu mums iespēju izkārpīties no bedres, bet ne kaprači, kas uzmet mums smiltis kreditoru praktiski nerealizējamo prasību kapā.