Novembra vidū par godu Latvijas valsts dibināšanai Latvijas Nacionālās operas fasādes skvēra dobē tika atklāta mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo instalācija ar ovīdisko nosaukumu Metamorfozes. Uz viegliem metāla podestiem skatiena līmenī paceļas fragmentētas formas, radot iespaidu, ka Pēterburgas arhitekta Ludviga Bonšteta (1822–1885) 1860. gadā projektētajā Rīgas Pilsētas teātra (tagad – Latvijas Nacionālā opera un balets, LNOB) ēkā ir notikusi eksplozija. No dievišķā augstuma zemē notriektas apaļskulptūras. Mūzu bastiona avangards ir zaudējis Ģēniju, flagmaņu pozīciju pametušas teātra mūzas ar Apollona liru, no flangiem aizlidojušas spārnotās lauvenes. Visi darbi pieder Berlīnē akadēmiski skolotiem tēlniekiem. Hugo Hāgens (1818–1871) ir veidojis Mūzas, Hermanis Vitigs (1819– 1891) – Ģēnija grupu un lauvenes. Skulptūras noturīgā materiālā izveidotas Moricam Čarnikovam piederošā lietuvē Berlīnē. Lējumam izmantoja špiatru, cinka un svina sakausējumu.
Atkāpjoties no formāli izkliedētā izvietojuma un grupējot pēc iekšējas saderības, redzams, ka dobē ir Ģēnija labā kāja, kas balstās uz ideālās formas jeb lodes, Ģēnija torss, Ģēnija kreisā kāja, Ģēnija kreisās rokas elkonis. Šai kreisajai rokai vajadzētu turēt Vieduma seju jeb, kā teica dzejnieks Aleksandrs Puškins: "И Опыт, сын ошибок трудных." Tepat ir radošā instinkta Lauvenes aste, kas, atbalsojot laikraksta Rigasche Zeitung anonīmo korespondentu, nosaukta par "savaldītās panteras" (panthera leo – latīņu val. – lauva) asti. No gendera viedokļa ir skaidri zināms, ka Lauvene uzbruka Ģēnijam, lai padotos gūstā un ieņemtu brīvību. Līdz ar to arī eksponētā īsā saite, kas vieno Ģēniju un Lauveni, nav nekāda "pavada", bet gan ciešas savienības apliecinājums: Gars ir nevarīgs bez miesas.
Otrajā komplektā kopā liekama Apollona liras rozete, liras palmete, komēdijas mūzas Talijas tērpa krokas, Talijas kreisās rokas elkonis (roka palikusi bez zižļa) un traģēdijas mūzas Melpomenes labā roka bez lāpas.
Trešais komplekts attiecas uz spārnoto Lauveni: ķermenis, ķepa, nagi, kreisais spārns un labais spārns. No Venēcijas Sv. Marka spārnotā lauvas, kura krēpes kārtojas babiloniskos viļņos, LNOB lauvenes atšķiras ar pieticīgu galvas rotu.
Inventarizācija rāda, ka kopā ir sešpadsmit plastisko elementu, visi oriģināli, kas reiz iekļāvās ēkas fasādes skulpturālajā ansamblī. Ar lielu prieku jāsecina, ka dobē nemētājas varas simboli: ne zizlis, ne lāpa. Arī bastiona starojums te nav atrodams: ne Kosmosa zvaigzne, ne mistiskā zvaigzne, kas apgaismo Ģēnija neizdibināmo, paradoksālo ceļu.
Provenanse
Pirmais jautājums, kas būtu jāuzdod Kristai un Reinim Dzudzilo, – kur jūs šo kolekciju ņēmāt? Ar provenanses noskaidrošanu sākas jebkura saruna, kad nez no kurienes uzrodas artefakts. Un vēl kāds! Latvijas Nacionālās operas ēka, kā zināms, ir nacionālas nozīmes kultūras piemineklis. Aizsargājošais statuss attiecas uz visu ēku un visu plastikas kopumu, kā arī uz Rīgas pilsētas galvenā arhitekta Reinholda Šmēlinga pēc 1882. gada ugunsgrēka projektētajiem interjeriem – Lielo zāli un beletāžas zāli.
Instalācijas Metamorfozes anotācijā rakstīts: "Dzudzilo ir izdevies atrast 157 gadus senās oriģinālo skulptūru detaļas, kuras glabāja tēlnieks Oļegs Skarainis un viņa dzīvesbiedre Irēna Skaraine. Pateicoties Skaraiņu vēstures mīlestībai, mums ir iespēja ar tām satikties vēlreiz."
Atrasts, kas glabāts. Parastā shēma ir tāda, ka bezvēsts prombūtnē esošā māksla parādās publiskajā apritē pēc tam, kad ir miris īpašnieks, notiek mantojuma sadale un teritorijas attīrīšana jaunai dzīvei. Šis ir tieši šāds klasisks gadījums. Ar piebildi, ka tēlnieks Oļegs Skarainis (1923–2017) nebija un nevarēja būt LNO ēkas skulptūru īpašnieks. Lai iegūtu lietu ar ieilgumu par īpašumu, jābalstās uz tiesiska pamata. Skulptūras nevar iegūt arī trešās personas. Ieilguma aprobežojums beidzas tikai pēc tam, kad kāda lieta nonākusi atpakaļ tās īpašnieka varā, kā lasām likumā par Īpašuma iegūšanu ar ieilgumu.
Šīs skulptūras nevarēja ne pārdot, ne atdāvināt. Tās bija jānodod muzejā, kā lasām Restaurācijas institūta vadītājas arhitektes Liesmas Markovas 1993. gada 7. septembra iesniegumā LNO celtniecības direkcijas vadītājam Eduardam Raubiško (Liesmas Markovas arhīvs).
LNOB sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile apliecināja: "Skulptūras no šī [gada] oktobra ir Latvijas Nacionālās operas un baleta īpašums. Izstāde būs skatāma līdz pavasarim, konkrēts datums pagaidām nav zināms."
Legalizēt "vēstures mīlestību", kas skulptūras līdz šim glabāja, domājams, Ragaciema Skarās, palīdzēja nejaušība. Pēc tēlnieka nāves atraitne gādāja, lai apgādā Jumava tiktu izdota mākslas zinātnieces Gundegas Cēberes grāmata Oļegs Skarainis. Latviešu tēlnieka dzīve un darbs laiku griežos (2019), kurā publicētas arī Irēnas Skaraines atmiņas. Par grāmatas vāka dizaineriem kļuva Krista un Reinis Dzudzilo. Atraitnes un Dzudzilo satikšanās ir bijusi tiešām laimīga.
Krīze
Arheologs Heinrihs Šlīmanis, iedvesmojoties no Homēra epiem Īliada un Odiseja, pievērsās lauka pētījumiem un atraka Troju. Sensacionālais atklājums satricināja latīņu kultūras areālu, Latvijas teritoriju ieskaitot, un arheoloģijas amatiera Šlīmaņa vārdu zelta burtiem ierakstīja vēstures annālēs.
Krista un Reinis Dzudzilo, pārņemot vēsturiskās skulptūras, izvēlējās žanru maiņu. No nacionālas nozīmes kultūras pieminekļa tika savīkšķīta "jauna dzīvība". Nepārdodamie objekti pārdefinēti kā māksla un pārdoti mākslas "biržā". Divpusējais darījums notiek, pārdevējam un pircējam vienojoties. Šo nobīdi padara iespējamu tas, ka laikmetīgā māksla plaši ekspluatē kultūras mantojumu, to citējot, interpretējot, mainot kontekstu un saturu.
Starta zalvi deva Latvijas Republikas Kultūras ministrijas izsludinātā programma, kas paredzēja atbalstīt vizuālās mākslas pārstāvjus Covid-19 izraisītās krīzes pārvarēšanai, papildus ietverot kvalitatīvu pilsētvides uzlabošanu. Programmas izpilde tika uzticēta Latvijas Laikmetīgās mākslas centram. 150 000 eiro tika sadalīti desmit projektiem, kas tapuši publiskās mākslas programmā Kopā.
Dzudzilo darbs Metamorfozes no laikmetīgās mākslas panorāmas, kuru apvieno dzeltenais karodziņš Kopā, krīt ārā. Eksponēt vēsturisko skulptūru fragmentus tādus, kādi tie saglabājušies, balstoties uz izpēti un restaurāciju, ir tradicionāla muzeju prakse. Vislielākā vērtība ir pirmformai kā daļai no kultūras rituāla. Pirmformas īpašais prestižs un imanentais spēks atklājas krīzes brīžos, kad svarīgi atgriezties pie sākotnes.
Līksmie deviņdesmitie
Atgriezīsimies starpposmā – deviņdesmitajos. No 1990. līdz 1995. gadam LNO nama rekonstrukcijas un restaurācijas darbos bija iesaistītas 118 firmas, gan pašmāju, gan ārzemju, kuras koordinēja LNO celtniecības direkcija, raksta tās vadītājs inženieris celtnieks Eduards Raubiško krājumā Latvijas Nacionālā opera (R.: Mantojums, Jumava, 2000, 60. lpp.). Šajā laikā divreiz tika reformēta nauda. Nodošanu nācās sasteigt, lai pieskaņotos 6. Saeimas vēlēšanām.
1995. gada 29. septembrī satiksme Aspazijas bulvārī tika slēgta. Ar Lielo maršu no Riharda Vāgnera operas Tanheizers aiz nama sešām joniešu kolonnām atvērās piecas durvis. Namā ienāca Baltijas valstu prezidenti Lennarts Meri, Guntis Ulmanis un Aļģirds Brazausks. Ienāca ministri. Ienāca Austrālijas latvieši un Kanādas latvieši, kas bija dāsni ziedojuši restaurācijai. Ienāca citi cienījami ļaudis ar Zelta kartēm. Tās rotāja pilnesīgs cilvēks – hermafrodīts, kurā apvienots Hermeja postaments un sievietes pusfigūra.
Ar zelta foliju, sietspiedi un kongrīvu apdrukātās kartes kā ziedojumu varēja iegādāties par 300 latiem gabalā. Karte līdzinājās zelta stienim.
Lielā zāle un skatuves portāls, apzeltīts zelta lapiņām, mirdzēja tā, ka aizrāvās elpa. Kā liecina plakāts, LNO atklāšanas svinīgajā koncertā piedalījās Bruno Sebastjans (Ņujorkas Metropoles opera), Mauro Augustīni (Milānas La Scala), Pamela Menasa (Čikāgas opera), Ludmila Magomedova (Berlīnes Valsts opera), Valērija Mirčeva (Sofijas opera), Vladislavs Pjavko (Maskavas Lielais teātris), Inese Galante (Manheimas opera), Ingus Pētersons (Stokholmas Karaliskā opera), Aleksandrs Poļakovs (Heidelbergas opera), Egils Siliņš (Bāzeles opera), LNO solisti un kora mākslinieki, baleta solisti un mākslinieki, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņi, diriģenti Mariss Jansons (Sanktpēterburga), Ilmārs Lapiņš (Austrija), Aleksandrs Viļumanis, Jānis Zirnis, Normunds Vaicis, kormeistari Edgars Račevskis un Didzis Kauliņš.
Režisors Pēteris Pētersons scenārijā bija paredzējis, ka koncerts sāksies ar lustras aizdedzināšanu uz skatuves. Scenogrāfiju veidoja Andris Freibergs. Pēc uguņošanas kanāla malā izredzētā publika tika aicināta atgriezties namā. Pārtraukuma laikā, orķestrim pārceļoties uz paaugstinājumu skatuves dziļumā, orķestra bedres grīda tika pacelta līdz skatuves līmenim. Uz paplašinātās scēnas tika novietoti galdi ar šampanieti un uzkodas no Mārtiņa Rītiņa restorāna Vincents. Tostu no Džuzepes Verdi Traviatas dziedāja opermākslinieki un piedziedāja zelta publika. Pasākums ilga piecas stundas.
Kad aprēķināja visu atklāšanas pasākumu izdevumus, atklājās, ka līdzekļi pārtērēti, "ieķīlāti nami rada finansiālu bumbu ar laika degli", rakstīja Margarita Zieda (Neatkarīgā Rīta Avīze, 1996. gada 4. marts). Viņas publikāciju ilustrē kāda senāka LNO fotogrāfija, kas neatbilda realitātei. Tolaik Operas fasāde steigas dēļ bija palikusi bez Ģēnija, bez Mūzām un bez iestādes nosaukuma.
Lielais kombinators Ostaps Benders no Arzamasas reiz teica: "Lasiet izkārtnes!" Ja flagmanis krīt, standartu pārtver kāds cits.
Tajā pašā dienā, 1995. gada 29. septembrī, kad atklāja LNO, Vecrīgas bijušajā spīķerī Miesnieku ielā 13 norisinājās reiva (rave – no angļu valodas – murgs) pārtijs Open, kuru kūrēja Ilze Strazdiņa un Kaspars Vanags. "Bija cemme uz pārējo vidi – Sorosa mākslas centra eiroremonta ofisiem un atklāšanas budžetiem, kad apkārt ir pilnīgi kas cits. Mūsu pozicionējumu skaisti norādīja Andreja Kalnača instalācija pirmajā Open pasākumā. Tas notika tajā pašā dienā, kad pēc rekonstrukcijas atklāja operas namu, kuram nebija paspējuši restaurēt mūzas fasādes augšā. Andreja instalācijā pa visu sienu bija redzamas abas operas mūzas ar visu liru. Mēs teicām, ka viņiem ir māja, bet mums ir mūzas," saka Kaspars Vanags sarunā, kas lasāma krājumā Deviņdesmitie. Laikmetīgā māksla (sastādītāja un redaktore Ieva Astahovska, R.: Laikmetīgās mākslas centrs, 2010, 476. lpp.).
XVII gadsimta spīķeris atradās grausta stāvoklī, netīrs, auksts, ar sastatnēm, bez grīdas seguma un elektrības. Ģenerators darbojās ar lielu troksni mājas ārpusē. Andrejs Kalnačs pēc fotoalbuma Rīga (1959) uz nelīdzenas, mitras, irstošas sienas virsmas uzgleznoja Mūzas, Apollona liras vietā piestiprinot mērķi šautriņu mešanai. Skatienu uz šo mērķi virzīja no finiera veidots zārks galds ar pastiprinošu perspektīvas efektu. Galdā bija likti cūku iekšējie orgāni, iestikloti četrās no iekšpuses izgaismotās porcijās. Galda malas, ievērojot vienādus intervālus, rotāja misiņa plāksnītes ar vadošās partijas saukli "Vienotība, stabilitāte, attīstība…". Sponsori bija Lucky Strike un Danzka Vodka. Glāzes varēja turēt uz zārka galda. Tas bija ērti. Turpat telpā, kur sarkanā gaismā kā fotolaboratorijā melnēja Mūzas, varēja arī pīpēt. Dārdēja tehnomūzika, dejas līdz rīta ausmai notika pirmajā stāvā. Kalnačs pretendēja uz valsts simbolizāciju, jo pirmā kultūras institūcija, kuru atjaunoja atgūtās neatkarības sākumposmā, bija Latvijas Nacionālā opera.
Anarhistiskajā reibonī kāda persona sajuta sevī indiāņu virsaiša Tupaka Amaru revolucionāro garu un pēc telefongrāmatas piezvanīja Kasparam Vanagam, lai paziņotu, ka spīķerī ievietots spridzeklis, taču telefons nedarbojās.
Lai artistiskais žests neietu zudumā, 1995. gada 14. decembrī, kad LNO vajadzēja sākties ilgi gaidītajai Jāņa Mediņa operas Uguns un nakts pirmizrādei, Tupaks Amaru piezvanīja uz celtniecības direkciju, lai pavēstītu to pašu – ēkā ir ievietots spridzeklis. Kamēr ēku pārmeklēja, smalkā publika uzkavējās viesnīcā Rīga, divas stundas cienājoties ar uzsauktiem kokteiļiem.
1996. gada martā par finanšu skandālu krita Operas intendants, augustā – viņa sekotājs, direktora vietas izpildītājs. Ģēnijs un Mūzas, kā arī spārnotās lauvenes atgriezās Baltā nama fasādē 1996. gada septembrī. Taču Mūzas bija palikušas bez Kosmosa zvaigznes. "Kā šķietams padomju uzslāņojums un atgādinājums par attiecīgā perioda simboliku teātra restaurācijas laikā bija nozāģēta mūzu liras pentagramma (iepriecinoši, ka Mākslas ģēnija galvu rotājošā heksagramma neskarta pārdzīvojusi visus laikus, pat vācu okupāciju Otrajā pasaules karā," raksta muzikologs Mikus Čeže grāmatā Mūzu bastions (R.: Rīgas Brīvostas pārvalde, LNO, 2014, 93. attēls).
Piecstaru zvaigzne un fasādes uzraksts "Nacionālā opera" tika atjaunoti 2001. gadā.
Divas pieejas
LNO ēkas rekonstrukcijas laikā attiecībā uz skulptūrām ir bijušas divas pieejas, kas ir vienotas daloties. SIA Latvijas restaurators, kurā bija apmēram 25 cilvēki, atjaunoja būvplastiku gan portālā, gan interjeros.
"Lika virsū kompresi, ņēma nost krāsu slāni pa slānim, lai uzzinātu oriģināla krāsu un grunti. Palika pie pirmā krāsojuma, ko vēlāk izpildīja. Figūras tika notīrītas, nogruntētas. Vienīgās, ko ņēma nost no jumta, bija vāzes. Arhitektūras detaļas bija jālabo, bija detaļas, kas bija jātaisa no jauna," atceras modelists Jānis Šodnaks. 1949. gadā viņš bija beidzis 17. arhitektūras un mākslas arodskolu, kas atradās iepretim Rīgas cirkam. Te sagatavoja augsti kvalificētus speciālistus, veidošanu pasniedza tēlnieks Ļevs Bukovskis.
Savukārt Ģēnija un Mūzu kompozīcijas, kā arī Spārnotās lauvenes nonāca Gaujas ielā 1, kur darbojās SIA Latvijas tēlnieks. Atvasinājums no padomju laika kombināta Māksla kā SIA tika reģistrēts 1992. gada 2. jūnijā tēlniecības darbu ražošanai un realizācijai. To vadīja direktors A. Eniņš. Kad ikonoklasma vilnis noskaloja visus Ļeņina pieminekļus, vislielākais pieprasījums bija pēc granīta grīdām.
Pirms kopiju izgatavošanas Rīgas Tehniskās universitātes Mehānikas un mašīnbūves fakultātei tika pasūtīta metalogrāfiskā analīze. Tās atzinumā lasāms, ka materiāla struktūra ievērojami izmainījusies, mainot atlējumu stiprību un konstruktīvo izturību, sakausējums kļuvis trausls un neizturīgs pret vibrāciju, starpkristāliskā korozija vietām ir caurejoša, korozija ievērojami samazinājusi vispārīgās mehāniskās īpašības, pārvērtību process nav ne apturams, ne novēršams. "Šāds cinka sakausējuma lēnas sagraušanas process darbojas kā neārstējama "slimība". Varbūt tāpēc arī vienkāršā tautas valodā tā saucas "cinka mēris"," 1993. gada 25. septembrī rakstīja doc., Dr. inž. E. Celms un dipl. inž. J. Rotbaums (Liesmas Markovas arhīvs).
Latvijas tēlnieka izpēte liecināja: "Skulptūru taisnie gabali ir no lokšņu materiāla, kas pielodēts lietajām detaļām. Lējums ir no atsevišķiem gabaliem, kuri savstarpēji salodēti." Lauvu astes ir atdalījušās, un tas pats draud arī citām detaļām. "Vienīgais risinājums – skulptūru atliešana izturīgā un ilglaicīgā materiālā – bronzā, par modeļiem izmantojot esošās skulptūras,» 1993. gada 13. oktobrī secināja tēlnieks Genādijs Stepanovs, cizelētājs V. Bružuks, bronzas lējējs J. Knāviņš un Rīgas Tehniskās universitātes docents L. Šteinbergs (Liesmas Markovas arhīvs).
Špiatra oriģināli tika pārnesti glītās betona kopijās. Bet kāpēc betonā?
"Visticamāk, cēlākam materiālam naudas nebija," komentē Latvijas Mākslinieku savienības prezidents tēlnieks Igors Dobičins. «Iespējams, demontējot kaut kas pārvērtās pulverī, vai arī cilvēki, kas piedalījās vētrainajā procesā, kaut ko paņēma savām kolekcijām."
Vai arī paturēja, lai izmantotu citām vajadzībām. Latvijas Nacionālās operas dobē nav sarežģīto lieto formu, kas prasa meistarību. Nav Mūzu un Ģēnija seju, Mūzu figūru, plaukstu, lauveņu purnu. Lai gan, atjaunojoties neatkarībai, LNO ieguva juridisku kultūras mantojuma stiprinājumu, inerce piesavināties visu, kas nav piesiets, ieguva jaunu spēku. Deviņdesmitajos krāsainā metāla zagšana gāja uz urrā!
Noslēpums
Dobē nav redzama skulptūru lauvas tiesa. Gundegas Cēberes grāmatā Oļegs Skarainis publicēta kāda fotogrāfija: pie oranžas sienas pakārti Ģēnija spārni. Piezogas neķītra doma – varbūt vēl kaut kas ir aizķēries Skarās? Ģēnija spārnus klātos atdot Mūzu templim. Ģēnijs nelidos bez spārniem. Varbūt ar laiku arī Ģēnija galva atradīsies. Mīlēsim vēsturi kopā!
No citas operas rodas jautājums, cik daudz pirmformas var pakļaut riskam?
Līdzautori no Latvijas tēlnieka ir bijuši gana lietišķi. Skulptūru detaļas atgādina skārni. Caurumi, griezumi, plīsumi, plēsumi. Visas brūces sur exposé. Pārgaismotas, pāreksponētas, pārmīlētas. Oksidēšanās dēļ metāls izskatās kaļķaini bāls.
Emocionālā dimensija jeb pietuvinājums, kā solīja Krista un Reinis Dzudzilo, tiešām ir. Ļoti pietuvināti var redzēt entropiju, un var iebakstīt tajā ar pirkstu. "Re, kā!" teiktu Imants Ziedonis, Ragaciema dzejnieks.
"Šīs skulptūru detaļas ir unikāli artefakti, kuri kā lauskas no zudušas Atlantīdas liecina par to, ka pagātne ar nākotni var satikties tagadnē," raksta Krista un Reinis Dzudzilo. Tiešām?
"Unikālie artefakti" rēgojas zem klajas debess, agresīvā vidē. Vējš, lietus, sniegs, sals un apledojums aktivizē oksidēšanos. Īpaši vietās, kur sakrājas mitrums, metāls sadalās slāņos un drūp kā cepums.
Kā neitrālo "metamorfozi" varētu aizstāt ar vārdu, kas norādītu uz lejupejošu tendenci? – vaicāju dzejniekam Dmitrijam Sumarokovam: «Degradācija un regress ir visprecīzākais pazemināšanas procesa apzīmējums. Recesija. Daļēji involūcija. Viņiem nepietiek asprātīgu nosaukumu. Не дожали, но сильно. Bet citādi kultūra visu pacietīs."
No dobes dzīvotnes ir pagatavota mirotne. Marsels Prusts teiktu – nepabeigta nāve, ne aizmirsts, ne augšāmcelts. Tāds varētu būt instalācijas Metamorfozes dzelžainais cepums. Pie tā varētu pat palikt, ja vien XIX gadsimta skulptūru fragmenti kā relikvijas atrastos zem kāda sargājoša kupola.
Cik maksā skulptūras, kas tagad laimīgi atpirktas un atdotas īpašniekam? Tas ir Operas "komercnoslēpums", raksta LNOB sabiedrisko attiecību vadītāja Irbe Treile.
Noslēpums, beidzot! Es mīlu un ciešu. Es mīlu naudu un ciešu no tās trūkuma, tāpat kā mans krietnais draugs no Arzamasas. Pamīlēt Eifeļa torni, turklāt divreiz, kā to izdarīja Viktors Lustigs, lūk, visaugstākā skunste! Kad 1925. gadā Parīzē paklīda baumas, ka Eifeļa torņa profilētais tērauds ir nolietojies, Lustigs atrada divus metāllūžņu uzpircējus un katram no viņiem atsevišķi pārdeva torni. Lūk, prāta izveicība bez jelkāda homo faber piemaisījuma ar grandiozu, tīru peļņu. Naudas instrumentalizēšana un spēja trāpīt cilvēciskā pārdzīvojuma pašā desmitniekā. Mazajai Parīzei ir pēc kā tiekties.
