Hamaņa muižas nodegšana norāda arī uz to, ka vismaz viens, pašvaldībai piederošs kultūras piemineklis tepat Rīgā ir bijis nepareizās rokās. Firma, kura šo muižu īrēja no Rīgas pilsētas, jau gadiem ilgi nav bijusi spējīga vai nav vēlējusies muižu atjaunot. Nomnieki tīkoja drīzāk uzcelt tur vairākas daudzdzīvokļu mājas. Muižas nodegšana noteikti nav nelaimes gadījums, pat ja to nodedzinājuši bezpajumtnieki vai palaidnīgi bērni, atbildība ir jāuzņemas firmai Mono, kas muižu nomājusi.
Atbildība par kultūras pieminekļa bojāeju ir jāuzņemas arī Rīgas domei, kura gadiem ilgi nav spējusi piespiest uzņēmēju pildīt savas saistības. Diemžēl valsts ir bezpalīdzīga pret tiem, kuri ātri un lēti atbrīvojas no kultūras pieminekļiem, lai to vietā uzslietu komerciāli izdevīgus projektus. Cik vēl koka muižām ir jānodeg, lai valsts pieprasītu no privātīpašniekiem nopietnāku attieksmi pret īpašumā vai rīcībā esošajiem kultūras pieminekļiem?