Citronu sociālisms

Grūti apstrīdēt. Bet, ja nu baņķiera darbības rezultātā tiek zaudēti 30 miljardi, tad palīgā jānāk man un jums – t.i., nodokļu maksātājiem? Kādēļ? Un ko mēs no tā gūstam? Vaininieki eleganti iešmauc savās villās un noskatās, kā es un jūs izpērkam viņu netālredzības sekas. Izskatās, ka tieši tā tas notiek ar _Parex_. Tagad jau runā par to, ka „labo” _Parex _daļu ar realizējamiem īpašumiem, saistībām u.c. pārdot kādam investoram (tas gan berzēs rokas), bet „slikto” _Parex _ar visiem milzīgajiem parādiem (tos skaisti dēvē par sindicētiem kredītiem) pārņems valdība – t.i., es un jūs. Ko tas nozīmē, labi zina valdība, kura, kā es pieņemu, varbūt ir izlasījusi SVF vienošanās 102 lappuses, to zinu es un visi, kuri arī ir lasījuši un studējuši šo mūsu tagadnes un nākotnes tekstu. _Parex _saistības prasīs no mums tuvākajos gados simtiem un simtiem miljonus, kas ierakstīti glītā, pārskatāmā tabulā. Tas par tabulu pārskatāmību, tomēr joprojām nav skaidrs, vai tieši _Parex _glābšanas dīvainā, nepārredzamā akcija nebija galvenais katalizators tiem deficītiem, cauri kuriem tagad mīcās valdība (un diemžēl mīcīsies vēl ilgi...ja paliks pie varas kloķiem).Tā nu mums acīs laiž citronu sulu, stāsta, ka MĒS savas valdības personā tagad „gandrīz” esam šīs bankas īpašnieki. Cik gan pacilājoši ir būt bankas „īpašniekam” un maksāt Kargina&Krasovicka parādus! Tas tad apmēram būtu tas citronu sociālisms, par kuru runā Krugmans. Un, ja man nav taisnība, tad lai nāk priekšā finanšu ministrs un izstāsta visu skaidri un gaiši bez aplinkiem. To tagad prasa Obama, realizējot savu finanšu stabilizācijas plānu, to esam tiesīgi prasīt no ministriem, premjeriem, parlamentāriešiem, kuri akceptējuši _Parex_ glābšanu.