Vakar mani ļoti pārsteidza raidījuma „De Facto” saturs. Raidījums iesākās kā allaž ar smagās ekonomiskās krīzes negatīvo aspektu iezīmēšanu. Bet raidījuma pēdējie divi sižeti nodemonstrēja gluži vai āža kājas efektu.
Pēdējie divi raidījuma sižeti bija veltīti rītdienas protesta akcijai Doma laukumā. Līdzīgi kā politiķi pērnā gada jūlija beigās aicināja sabiedrību nepiedalīties referendumā, raidījuma veidotāji vakar, liekas, manipulējot ar iebiedēšanas metodēm, faktiski aicināja neiet uz Doma laukumu.
Šoreiz nav runa par to, vai protesta akcija ir dažu politisko spēku populisms. Ja tās ir raidījuma veidotāju bažas, tad pietiktu argumentu, lai to pamatotu korekti. Šoreiz runa ir par žurnālistu profesionālismu.
Dīvaina, pirmkārt, šķita ekspertu izvēle. Arnis Lapiņš, kurš agrāk bijis cieši saistīts ar partiju „Latvijas Ceļš” kā partijas preses sekretārs un premjera A.Bērziņa preses sekretārs, stāstīja, cik lielā mērā otrdienas protesta akcija ir būvēta uz populisma viļņa, un sabiedrībai šim aicinājumam nav jāatsaucas. ai tā būtu, bet kamdēļ, otras puses, akcijas rīkotāju, viedoklis vispār tika ignorēts?
Savukārt cienījamas profesores stāstītais par pūli un tā reakciju zināmās situācijās, likās bija „izrauts” no konteksta. Tika runāts tikai par pūļa uzvedības negatīvajām pusēm un noklusēts par pozitīvajiem rezultātiem, ko var panākt miermīlīga pūļa pulcēšanās ielās. Kaut vai atceroties „pūļa sanākšanas” 1991.gada janvāra barikāžu un 11. novembra krastmalā LTF rīkotās manifestācijas, kurā sapulcējas ap 500 000 cilvēku, sekas. Papildus tiek biedēts, ka tādos pasākumos piedalās tie cilvēki, kuri iet lietot alkoholu un tiek vilktas paralēles ar kriminālās pasaules pārstāvjiem.
Bet visvairāk izbrīnīja žurnālistu izvēlētais vizuālais materiāls aizkadru ilustrēšanai. Žurnālistam stāstot par Latvijas sabiedrību, kura nereti pulcējas uz protestu akcijām (jo principā ir miermīlīga un kūtra tauta), tiek demonstrēti kadri no mītiņa, kad saujiņa īpaši angažētu krieviski runājošo piketētāju cietumnieku apģērbos mēģina pārraut policistu izveidotu ķēdi. Arī tā, protams, ir Latvijas sabiedrības daļa, bet, vai tā ir pati izteiktākā ilustrācija, runājot par Latvijas tautu? Vai minētās Daugavmalas demonstrācijas nevarētu būt labāka vizuāla ilustrācija latviešu mītiņam? Nu, kaut vai nesenie policijas protesti pie valdības ēkas būtu precīzāka ilustrācija.
Bez tam tika demonstrēti kadri no protesta akcijām citās valstīs, kad tika dedzināti auto un policistiem ir nācies pielietot ūdens metējus vai asaru gāzi. Vai tie ir vienīgie kadri no pasaules? To komentē arī augsti stāvoši policijas pārstāvji, kuri ir gatavi nomierināt miermīlīgo un kūtro Latvijas sabiedrību, kura tomēr uzdrošināsies ierasties Doma laukumā otrdienas vakarā.
Saprotams, ka valdošās partijas šobrīd nervozē visvairāk un baidās par iecerētās protesta akcijas izraisītajām sekām. Bet par ko nervozē LTV Ziņu dienesta žurnālisti, kuri vēl pērnā jūlija beigās aicināja sabiedrību doties uz referendumu un izteikt savu viedokli? Vai tagad nesanāk, ka viņi aicina neizmantot pilsoņa tiesības? Un, kurš ar kuru manipulējis šajā situācijā visvairāk –De Facto žurnālisti ar skatītāju vai kāds polittehnologs ar De Facto žurnālistiem?