Šodien esmu iekšlietu ministre. Šodien esmu arī atradusi atbildi, kāpēc mans sapnis piepildījies tieši tagad – valstij un policijai vissmagākajā laikā. Par sapņiem ir jāmaksā. Ar smagu darbu. Laikam tas ir gandrīz vienīgais, kas man noteikti ir garantēts. Pārējo es uzzināšu tikai soli pa solim, ejot uz priekšu. Mēģinot mainīt to, kas man liekas nepareizs. Lēmumus pieņemot ar prātu, bet saprotot ar sirdi.
Jau tagad zinu, ka daudzi lēmumi būs grūti un tie būs jāpieņem, ilgi nevilcinoties. Jo laika vienkārši nav. Apzinos, ka man, tāpat kā ikvienam jaunajā valdībā, nebūs saudzēšanas laika un nebūs 100 dienu, pēc kurām sākt atskaitīties. Man būs jāatskaitās jau rīt. Par to, ko, kā un kāpēc plānoju darīt.
Ir pagājuši vairāk nekā 11 gadi kopš atstāju dienestu iekšlietu sistēmā. Ne dienu neesmu pārstājusi sekot līdzi tam, kas notiek manā bijušajā darba vietā. Un laikam katru dienu esmu domājusi par to, ka policists vienmēr gribēs būt policists...
Šodien esmu iekšlietu ministre. Bet joprojām tas pats policists. Es zinu, kā ir nakšņot uz diviem kopā sastumtiem krēsliem, gaidot, kad būs jāskrien. Zinu, kā ir trolejbusā stāvēt ar pistoli pie sāniem un baidīties uzdurties blakus stāvētājam, lai to nepārbaidītu. Zinu daudz skarbu lietu par šo darbu. Bet zinu arī, ka tas dod pleca un ne ar ko neatsveramu komandas sajūtu.
Daudzi no manas seno dienu komandas ir aizgājuši no dienesta un daži aizgājuši no dzīves... Esmu daudz no viņiem mācījusies un zinu, ka viņi lepotos ar maniem labajiem darbiem un nesaprastu, ja es nemēģinātu. Viņu un sevis dēļ. Drošības sajūtas dēļ.
Pleca un drošības sajūta šobrīd ir vajadzīga ikvienam mūsu valstī. Ikvienam iedzīvotājam un ikvienam no tiem, kas strādā iekšlietu sistēmā. Katram policistam, robežsargam, ugunsdzēsējam... Seržantam un droši vien arī ģenerālim. Un arī man ir vajadzīga pleca sajūta. No šiem pašiem cilvēkiem. Viena es netikšu galā.
Es būšu laba, bet stingra un prasīga ministre.