Tiesa gan, tikai brīžos, kad TV ļaudis bija tika attapīgi, ka nerādīja komentārus no studijas. Tos varēja pataupīt vēlākam laikam, ļaujot cilvēkiem visās Latvijas malās sekot līdzi sapulcei pilnībā. Bet paldies viņiem, ka vismaz kaut ko redzējām un dzirdējām.
Es klausījos, ierakstīju un pierakstīju žurnālistu, rakstnieku, uzņēmēju un citu tautas pārstāvju runas. Un vienā brīdī iedomājos, ka Valsts prezidenta vietā es dotos uz Doma laukumu. Patiesībā, viņa vietā es būtu gājusi arī uz piketu pie Saeimas oktobrī. Tikai, lai uzklausītu tautu. Un nedomāju, ka viņu kāds būtu izsvilpis par aploksnēm. Šonedēļ sākumā gan radio dzirdēju, kā prezidents locījās, ka sestdienās parasti sēžot mājās un pārdomājot dzīvi.
Un tad, viņš atnāca. It kā nolasījis manas un daudzu citu domas. Es dzirdēju, ko viņš teica, un es redzēju, kā tauta viņu sagaidīja. Ne vārda par aploksnēm, bet daudz vārdu par Saeimas atlaišanu. Es redzēju, cik grūti viņam bija tajā brīdī, bet viņš izturēja. Paldies viņam par to. Nevajag prezidentu tagad zākāt. Varbūt viņš nepateica tieši to, ko tauta gribēja dzirdēt. Bet daudz jau bija tas, ka viņš atnāca un bija viens no mums. Cik daudz tur bija no valdības un valdošās koalīcijas?
Ne jau arī iepriekšējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, pēc kuras tagad tik ļoti ilgojamies un kura tagad ir gana asa izteikumos, vienmēr teica to, ko tauta gaidīja. Arī viņai bija jārunā pusvārdos un pustoņos, jo amats tomēr uzliek pienākumu.
Pēc visa tā, kā Zatlers tika iecelts amatā, nedomāju, ka viņam bija viegli izšķirties spert šo soli. Viņa amatā cēlāji galvu par to viņam neglaudīs. Novērtēsim to.
Vienīgais, par ko man šodien ir žēl, ir tas, ka nebiju kopā ar jums lietū un sniegā. Ticiet man, kaut ko tādu, ko jutu pie TV ekrāna, nebija jutusi sen. Es gribēju būt vēstures daļa kopā ar jums visiem. Pie pleca plecs.