Protams, šim ziemeļnieciskajam mieram ir arī būtisks reāls pamats - tie ir iepriekšējo gadu uzkrājumi budžetā, daudz elastīgāka un mobilāka valsts pārvaldes sistēma, taču ne tikai tas vien.
Jebkurā krīzē svarīgākais ir krīzes vadība. Ja augstumu strauji zaudējošas lidmašīnas piloti pie ieslēgtiem mikrofoniem sāk detalizēti apspriest to, cik ātra un kāda varētu būt sadursme ar zemi, var iedomāties, kas notiek salonā.
Godmaņa un Dombrovska valdībām būtu būtu bijis lietderīgi kaut nedaudz pavērtēt to pieredzi, ko Latvijas valdība guva gatavojoties un pārvarot Krievijas krīzi 1998.gadā.
Toreiz tika izveidots krīzes vadības centrs, kas apkopoja visu valstī un starptautiski pieejamo informāciju par krīzes situāciju. Regulāri notika par valsts ekonomisko politiku atbildīgo institūciju vadītāju tikšanās. Tajās ne tikai apkopoja jaunāko, reālo informāciju par situāciju dažādās jomās, bet arī izstrādāja stratēģiju un taktiku, veidojot vienotu viedokli par valstī notiekošo.
Sabiedrība saņēma skaidru valsts amatpersonu viedokli, kas ierobežoja paniku un mazināja vielu dažādiem prātojumiem un baumām.
Šobrīd izskatās, ka Latvijas vadība nepalaiž garām nevienu iespēju paklusēt- pat tad, kad sabiedrībai nekas sakarīgs nav sakāms. Atkal un atkal tiek uzkurinātas šaubas un bažas par valsts ekonomikas nākotni, kuru jau tāpat ir papilnam. Turklāt šīs ziņas ir pretrunīgas, bieži mainās pat vienas dienas laikā.
Vienubrīd tiek paziņots, ka veicamie budžeta samazinājumi ir pietiekoši, lai starptautiskie kreditori piešķirtu nākošo aizdevuma daļu, citubrīd - ka būs jāsamazina vēl un vēl, par cik – to neviens protams nezin. Atlaižamo skolotāju skaits svārstās piecas un vairāk reizes. Valsts vienubrīd atrodas bedres dibenā, citubrīd – tikai bankrota priekšā. Centrālās bankas vadītājs runā par iespējām ievērst pārtikas talonus Latvijā, premjers tur saskata mājienu uz slēpto lata devalvāciju. Ziņa par Starptautiskā valūtas fonda misijas ierašanos ir apvīta ar neziņu un neskaidrību, dodot vielu dažādām spekulācijām. Valūtas fonda pārstāvji pat spiesti taisnoties, ka par lata devalvāciju netiks runāts. Tā vietā, lai sagatavotu patiesu informāciju un skaidrotu sabiedrībai ar starptautiskajiem kreditoriem vienošanās paredzēto, visi neziņā gaida ko šī „augstākā vara” lems, varbūt pažēlos- varbūt nē.
Ja treknajos gados Latvijas ekonomiskā un politiskā vadība pilnībā ļāvās izaugsmes eiforijai, tad šobrīd, tā bezpalīdzīgi kuļas pa krīzes straumi, neradot pārliecību par peldētprasmi.