Ievas paradīze

Vai arī savu dzīvi. "Mūsdienās cilvēkiem raksturīgi radīt par sevi versijas. Bieži vien arī samelojoties. Tas izģērbj, atkailina un padara ļoti neaizsargātu. Man pēc tā neprasās. Savu pieredzi un pārdzīvojumus varu parādīt mākslā daudz labāk," saka I.Jurjāne. Oktobrī izstāžu zālē Arsenāls bija apskatāma I.Jurjānes izstāde Es viņus redzu ar mākslinieces draugu, sabiedrībā zināmu cilvēku, portretiem, kā arī atklātām, pat šokējoši tiešām sadzīves ainiņām, kas stāsta par mūsdienu cilvēku dzīvi. I.Jurjāne nominēta šī gada Spēlmaņu nakts balvai par scenogrāfiju izrādēm Varoņu laukums Dailes teātrī, Zīgfrīds Latvijas Nacionālajā operā, Mērnieku laiki Latvijas Nacionālajā teātrī. Nāk ziema, Ievas Jurjānes un režisora Viestura Kairiša ģimenē gaidāmi patīkami jaunumi. Īstais laiks parādīt, kas pēdējo trīs gadu laikā mākslinieces darbnīcā tapis!Kā vispār dzīvot? "Cilvēki daudzās lietās ir līdzīgi. Dzīves uzdevumi un problēmas, ar ko viņiem jātiek galā, ir līdzīgi. Mākslas valoda, lielā formā vai sīkā, var dot grūdienu uzminēt, kā vispār dzīvot," domā I.Jurjāne. Vai viņa uzņemtos kā mazu stikla pērli līdz citiem cilvēkiem aizripināt savu versiju par pareizu un labu dzīvi? Viņa papurina galvu. Darbus taisot vairāk sev. Ja kāds cits tajos atrod kaut ko svarīgu, vienkārši ir prieks. "Mesiānisms? Nē. Es domāju, tieši caur pazemību kaut kādu situāciju priekšā cilvēks, arī es, spēj nonākt līdz atrisinājumam," I.Jurjāne saka. Viņas jaunākā izstāde rāda mazus cilvēciņus lielās dabas priekšā. Uz porcelāna šķīvja gleznotā, tārpa sacaurumotā kāpostu lapa ir milzīga pret cilvēkiem, kas rosās pa to. Zāles stiebri arī. "Dažreiz cilvēks pats savas dabas priekšā izrādās tik niecīgs, ka neizprot pats sevi," I.Jurjāne stāsta. Mazliet domīgie, piesardzīgie, taču rosīgie cilvēciņi uz katra šķīvja ir vairāki. Pārsteidzoši, cik svarīgas mums ir attiecības ar citiem cilvēkiem. Tās ietekmē mūs daudz lielākā mērā, nekā dažkārt gribētos, māksliniece ir pārliecināta. "Vai diena izdevusies, tik bieži ir atkarīgs no tā, kāds bijis pirmais cilvēks, ko satiki no rīta. Pirmā saruna." Gleznojumos un scenogrāfijās I.Jurjānei allaž bijušas svarīgas cilvēku attiecības. "Attiecībās slēpjas milzīgs spēks," viņa nekavējas atklāt un piebilst — varbūt tā domāt ir sievišķīgi?Jurjāne un Kairišs "Vajag pamatīgi saņemties," māksliniece sevi iedvesmo ik reizi, kad atkal "jāver durvis vaļā". Jāiet pie citiem cilvēkiem. Gleznot darbnīcā vienai pašai, esot kontaktā vien ar tuvākajiem — vīru un dēlu, ir kaut kas cits, nekā veidot scenogrāfiju izrādēm. Tad pie cilvēkiem jāiet, gribi vai negribi. "Izpratne par attiecībām mēdz būt ļoti dažāda. Ir cilvēki, kuri domā, ka jāmanipulē ar pārējiem. Ir, kuri intrigu rezultātā panāk savu. Ir nelaimīgie, kuri vienkārši neprot kontaktēties. Neskaitāmi attiecību modeļi, ar kuriem tev jātiek galā, lai strādātu. Izdarītu darbu," I.Jurjāne ir atklāta. "Jebkurā situācijā tomēr svarīgākais — palikt cilvēkam. Nepazaudēt sevi," viņa domā. Vai tandēmā ar V.Kairišu izrādes veidot ir vieglāk? Līdz šim I.Jurjāne veidojusi scenogrāfijas tikai tām izrādēm, kuru režisors ir V.Kairišs. Māksliniece atbild noliedzoši. "Tā būtu liela vājuma pazīme. Tad nevarētu neko radīt." Veidot scenogrāfiju vīra izrādēm viņai patīk, jo abiem ir skaidras vērtības un pamatnostādnes. Niecīga kļūdu un pārpratumu iespējamība. "Vienlaikus jāatzīst, mēs visu laiku maināmies katrs savā trajektorijā. Varam dot viens otram jaunus radošus impulsus." Notikusi atjaunotās V.A.Mocarta Burvju flautas iestudējuma pirmizrāde, ko režisējis V.Kairišs. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece — Dace Džeriņa. Pie pirmā iestudējuma, kas izpelnījās pretrunīgas, taču fascinējošas izrādes slavu, kā scenogrāfs strādāja Ilmārs Blumbergs. Tātad — ne vienmēr Jurjāne un Kairišs kopā? "Tāpēc jau man ik pa laikam vajadzīgas terapeitiskās, atveseļojošās lietas, par ko atbildu tikai es pati," I.Jurjāne sirsnīgi smejas. Tad viņa nolien savā darbnīcā un glezno. "Taču ilgi pati sevi nevarētu nodarbināt," viņa atzīst. Visu laiku viņai gribas izmēģināt ko jaunu. Māksliniece tam atradusi gluži psihoterapeitisku pamatojumu: bērnībā pirms J.Rozentāla mākslas skolas skates Ieva ar savām skicītēm nākusi pie mammas gleznotājas Aijas Jurjānes, kura sacījusi: "Nu, nekā īpaša te nav. Tu vari labāk!" Pat ja par šo darbu Ieva saņēma piecnieku, bija sajūta — nē, vajag pamēģināt vēl kaut ko. Es taču varu labāk!4 Izstāde Porcelāna paradīze Galerija Istaba No 10.