Ja nevari – aizej

Vienīgā izeja ir padzīt ar varu.Jārīko mītini jābloķē ceļi.Rīgai blokādi.Tikai revoluciju un pamatīgu sāksim no nulles

Izglītības sistēma Latvijā ir eksperimentu trusīša lomā jau no 90. gadu sākuma, kad beidzās PSRS un sākās Latvija. Visi tik ļoti gibēja mainīt bijušo sistēmu uz jaunu, ka eksperimentē vēl šodien. Tādēļ mums lielākā daļa ir tikai ekonomisti un juristi, vai arī vēsturnieki, sliktākajā gadījumā vienkārši vidusskolas beidzēji. Veselā paaudzē nav speciālisti, kas varētu būt ražošanas vadībā un ražošanas izpildīšanā. Tāpēc jau esam tur, kur esam.

Paldies, Pabrika kungs par patiesību!!!

Viegli teikt " ja nevari, aizej!", ja nav kur iet. Pie Mildas taču nedrīkst ( tikai скоты drīkst), un, pat ja drīkstētu, neietu.

Ups! Aizmirsu vissvarīgāko-partijas piederība. Skat es arī zaudēju darbu tikai tāpēc, ka nekalpoju oranžajiem. Nosponsorēju Lietussargu mītiņu(laikam Googlē ieraudzīja) un uzreiz sāka izdarīt uz manis spiedienu ar piebildi, lai domājot pati kapēc tā, kaut gan iepriekš skaitījos viens no labākajiem darbniekiem. Tā lūk viss notiek šitajā Muļķu zemē, tapēc esam iebraukuši pamatīgās auzās.

Tu nu gan Ati esi sasapņojies! Ķoķe taču ir Lilitas...nu kāds gan tur sakars ar impotento izglītības sistēmu?! Vai tad vēl nav skaidrs, ka šinī valstī amatos neliek pēc darba spējām un zināšanām, bet gan pēc radniecības pakāpes, draugu un "vajadzīgo" cilvēku principa?!

Tā jau tas ir. Tiesa, nozares tagad jūtas nepašpārliecināti, reti kurš tic savai nākotnei. Jāatrodas cilvēkiem, kas spētu iedrošināt. Šlesers, kurš gan cits?

Paldies komentētājiem. Cerībā, ka ka Klāsa pelni vēl deg...arī Jums

Paldies, Pabrika kungs! Tur jau tā lieta, ka mūsu tauta joprojām sevi neapzinās kā tautu. Mēs patiesi esam klusi egoisti un sevis žēlotāji, nespējot saprast, ka tikai lietas saucot īstajos vārdos un kopīgi parādot, ko vēlamies, varam kaut ko sasniegt - vispirms kopīgai lietai un tikai tad caur to - arī sev. Runājiet ar kolēģiem, draugiem, paziņām! Mudiniet viņus paskatīties tālāk par rītdienu, lai apskatās, vai tas, ko viņi tur redz ir tas, ko viņi vēlas? Aiciniet viņus būt aktīviem, redzot jebkuru lietu, kas nav pieņemama. Vienojieties kopīgai rīcībai, lai cilvēki redz, ka arī Jums nav vienalga! Un viņi Jums sekos... un dariet to tik ilgi, cik būs nepieciešams... lai justos dzīvs...

Jauna saeima jaievel vel 2009. gada. citadi Latvijai bedre bus par tik gadiem lielaka( garaka), cik menesus atliks.

Artis Pabriks ar savu ampluā, skatījumu un politisko ievirzi būtu ļoti piemērots cilvēks izglītības un zinātnes ministra amatam. Viena nelaime: jaunu Saeimu tik drīz vēl nevēlēsim.

iesaku pasam aktivak runat ar saviem kolegiem, organizejaties, rikojaties, negaidiet vienmer vadibas ricibu - to var gan apsteigt, gan kritizet, gan izmantot savas balsstiesibas pasu (nevis vadibas ) organizetas sanaksmes.

Šodien uzrakstīju iesniegumu savai izglītības arodbiedrībai par izstāšanos. Sabiju tur 23 gadus. Padomju laikos visas lietas notika kā nākas, Līvija Marcinkeviča kā Rīgas nodaļas priekšniece savu darbu paveica godam. Notika regulārs pirmorganizāciju darbs, arī pašam nācies būt par tādas priekšsēdētāju, tapēc arī pietiekami labi pārzinu nianses. Bet tagad... Pēdējos desmit gadus man nav bijusi neviena informācija par savas pirmorganizācijas jebkādām aktivitātēm, tai skaitā biedru sapulcēm. Vadības psiholoģiskais terors pret darbinieku un apšaubāma rakstura atalgojuma un prēmiju sadalījums nu nekādi nav bijis arodbiedrības uzmanības lokā. Nemaz nerunajot par tādiem jautājumiem kā aroda profesionālā attīstība. Kur nu! Tapēc rodas loģisks jautājums: cik ilgi vēl maksāsim piecus (plus/mīnus) latus ik mēnesi, lai uzturētu streiklaužus? Harbacēvičas kundze nevelk. Valsts interesēs būtu samaksāt viņai brangu pensiju un teikt: paldies par darbu! Visu labu! Bet vietā lai nāk tādi, kas grib un SPĒJ izglītības darbinieku cunfti godā celt.