Šķiet, ka politiķi beidzot ir uztaustījuši latviešu vēlētājiem īpaši svarīgo stīgu – prasību pēc apvienošanās. Par to runā gan tēvzemieši, gan Pilsoniskā savienība, gan "Jaunais laiks", gan zaļie zemnieki...
Aicinājumu trim partijām ("TB"/LNNK, "Jaunais laiks" un "Visu Latvijai!") veidot kopīgu sarakstu vēlēšanās pirmais publiski izteica Eduards Berklavs 90. gadu jubilejā. Kā nu partijām gājis ar atsaucību, lai lasītāji spriež paši. Kopš tā laika prasība vienoties kaut cik latviski orientētām partijām kļuvusi arvien populārāka. Šodien, kad vienotības ceļā pie bīstami labiem rezultātiem Rīgā nācis Rubika pārstāvētais "Saskaņas centrs", latvisko organizāciju saietos vārdi par vienotību skan vai katrā otrajā runā.
Partiju sarunās par kopīgiem sarakstiem allaž būtiskākie šķēršļi ir nevis ideoloģiski jautājumi, bet līderu ambīcijas un nespēja vienoties par to, kurš tad spēlēs pirmo, otro un trešo vijoli. Šķēršļi ir, piemēram, bažas par sabiedroto konkurenci, kas vēlēšanās pēc plusiņu un svītrojumu sistēmas vienu otru var atstāt "aiz borta".
Nebaidīšos teikt, ka "Visu Latvijai!" par vienotības principiem pēdējos gadus pastāvējis visskaļāk un tomēr palicis nesadzirdēts. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka par vienotību esam sākuši runāt no otra (mūsuprāt, pareizā) gala – vispirms formulējot vienošanās mērķus.
Manuprāt, partijām šobrīd būtu jāvienojas vienam mērķim – saglabāt Latvijas neatkarību. Mērķis savukārt ir atkarīgs no šādiem galvenajiem uzdevumiem: palīdzēt atdzimt nacionālam kapitālam, tajā skaitā lauksaimniecībai, izskaust negodīgas un koruptīvas politikas tradīcijas, nelaist pie varas promaskaviskos politiķus ("Saskaņas centru", "PCTVL"), stiprināt latviešu nacionālo identitāti un aizstāvēt valsts valodas pozīcijas, noteikt mūsdienīgu, uz patriotiskām tradīcijām balstītu izglītību kā valsts galveno prioritāti.
Pieļauju, ka Latvijas pilsoņi partijām varētu pat piedot vienu otru pagātnes grēku, ja tās izveidotu tiešām plašu un spēcīgu vēlēšanu apvienību, kas apņēmusies šos uzdevumus pildīt. Ja partijas to nespēs, tad atliek vien cerēt uz jauna 1934. gada atkārtošanos.
Raivis Dzintars