Taču, lai arī sammits ceturtdien ievilkās līdz vēlai naktij, jau pa dienu bija skaidrs, ka priekšvēlēšanu noskaņā dzīvojošie poļi tomēr neizgāzīs līguma pieņemšanu.
Tādēļ ilgā gaidīšana tika īsināta ar citu ziņu apspriešanu. Neviens no valstu līderiem, vērots no lielā preses centra ekrāna, nepiesaistīja tādu uzmanību kā Francijas prezidents Nikolā Sarkozī. Viņš bija ieradies Lisabonā īsi pēc tam, kad bija paziņojis par to, ka šķiras no sievas Sesīlijas. Eiropas presē jau vairākas nedēļas bija uzskaitītas visdažādākās liecības par to, ka šī laulība sabrukusi, un tādēļ jautājums bija bijis vienīgi par to, kad tas notiks. Interesanti bija tas, ka dažādu Eiropas avīžu, elektronisko mediju un aģentūru ziņu lentēs šis jaunums izpelnījās teju tikpat lielu ievērību kā ES reformu līgums. Tika vēstīts, ka neko tādu Francija nav piedzīvojusi kopš Napoleona laikiem, kad viņš nolēma šķirties no savas Žozefīnes. Tikmēr aizvien skaļākais Sarkozī kritiķu loks sacīja, ka prezidents, kuram pašam sāk piemist napoleoniska lieluma mānija, izvēlējies šim paziņojumam tieši to pašu dienu, kad viņam jāpārdzīvo viens no lielākajiem pārbaudījumiem savas līdzšinējās prezidentūras laikā. Transporta arodbiedrības jau otro dienu rīkoja streiku pret viņa iecerēto pensiju reformu, radot haosu Parīzē.
Tiesa, uz Lisabonu atbraukušajiem Latviešu žurnālistiem ziņa numur viens bija brūkošā Aigara Kalvīša valdība un iespēja pajautāt premjeram pašam, vai viņš domā par atkāpšanos. Tā arī nemaz nepameklējis oficiālos sammita pasākumus, viņš īsi pirms atpakaļlidošanas uz Rīgu ceturtdien tikās ar mums. Savos vārdos viņš joprojām atteicās atzīt kļūdas, ko pieļāvis KNAB šefa Alekseja Loskutova epopejas sakarā, un noliedza jebkādu krīzi paša partijā. Taču viņa izskats un runas veids liecināja, ka kaut kas ir būtiski mainījies. Kalvīša sejā nebija ne vēsts no pēdējās nedēļās tajā redzamās apņēmības un skarbuma, premjers izskatījās tāds kā nedaudz apjucis un reizē atvieglots. Lai arī viņš neteica ne jā, ne nē uz jautājumiem par to, vai atkāpsies, no nepateiktā bija jūtams, ka viņš savu lēmumu jau ir pieņēmis un šī valdība vairs ir tikai laika jautājums. Tādēļ drīzāk kā agonija izskatījās piektdienas rītā izlemtais padzīt no TP iekšējo opozicionāru Aigaru Štokenbergu, tādejādi gan nodrošinot viņam vēl lielāku popularitāti, un atteikšanās nepieņemt otra dumpinieka Arta Pabrika atlūgumu.
P.S.
Tautā saka, ka dots devējam atdodas. 2004.gada oktobrī toreizējais TP frakcijas vadītājs Aigars Kalvītis iniciēja Induļa Emša valdības gāšanu, aicinot savu frakciju balsot pret nākamā gada valsts budžetu. Indulis Emsis par to uzzināja, atrodoties ES sammitā Romā, kur viņam bija jāparaksta jau minētā reformu līguma priekšteci – konstitūciju. Tikmēr Kalvītis bija ķēries pie jaunas valdības stiķēšanas.
Tagad Kalvītis zina, kāda ir sabojāta ES sammita sajūta, nu viņam atlicis vēl parlamenta balsojums par budžetu, kas izšķirs arī šī premjera likteni.