Ko mēs esam paraduši darīt, ja mūs personīgi piemeklē kādas likstas vai neveiksmes? Piemēram, mūsu piemājas kartupeļu lauciņu ir apsēdušas kolorado vaboles vai arī gurķi jau kuro gadu aug pārāk rūgti. Risinot šādus jautājumus, mēs konsultējamies ar kādu, kurš jau ticis galā ar šo problēmu vai ar kādu speciālistu. Reizēm palasām kādu noderīgu grāmatiņu, un risinājums parasti ir atrasts.
Pieredzes apmaiņa ir ļoti noderīgs pasākums. Ikdienišķos jautājumos mēs visi to lieliski izmantojam. Līdzīgi taču varam rīkoties arī valsts mērogā. Ir taču tepat Eiropā valstis, kurās jau tikuši galā ar krīzi vai vismaz atrasta kāda laba receptīte atlabšanai. Kas mums traucē no pamācīties vai palūgt padomu?
Nepārtraukti aizņemties nav labākais risinājums problēmu risināšanā. Vai kāda ģimene ir tikusi galā ar savām problēmām, nepārtraukti aizņemoties no kaimiņa, radiem vai kreditētāja naudiņu? Tas varētu dot atspaidu tikai tad, ja par aizņemto naudiņu tiek nopirkts kāds labs darbarīks, atrasta labāka darba vieta, iegūta labāka izglītība. Svarīgi, lai ar aizņemtās naudiņas palīdzību mēs palielinātu ilgtermiņā savus vai ģimenes ienākumus. Ir jāatceras, ka ikviens aizņēmums būs kādreiz jāatdod atpakaļ un ar procentiem! Valstij taču būtu jābūt mazliet gudrākai par dažu labu neapdomīgu ģimeni vai cilvēku, kurš pārrēķinājies vai iztērējis saņemto aizņēmumu īstermiņa labumiem.
Zinu ģimenes, kuras bijušas spiestas pieņemt dažu labu sāpīgu lēmumu – ir pārdevušas par puscenu kādu savu īpašumu vai tām nācies atdot atpakaļ nesen līzingā paņemtu automašīnu. Kāds mans kaimiņš pieņēma lēmumu kopā ar dzīvesbiedri un aizbraukt pastrādāt kādu laiku Kanādā, lai nebūtu jāpārdod sava māja par sviestmaizi . Arī tas nebija viegls lēmums, jo mazā meitiņa bija jāatstāj Latvijā pie vecmāmiņas. Man rodas jautājums, kāpēc ikviens no mums personīgi ir spējīgs meklēt un rast risinājumus, bet valsts aparāts ar tik daudz nesalīdzināmi gudrākiem un izglītotākiem profesionāļiem nerod risinājumus, kuri iedzīvotājiem būtu saprotami, godīgi un ilgtspējīgi?
Šeit droši vien atkal jāmeklē līdzības ar mūsu dzīves ikdienas situācijām. Mēs visi ļoti labi spējam saredzēt risinājumus un dot padomus kaimiņu strīdos vai attiecību samezglojumos, taču reti kad spējam saskatīt labus risinājumus savas ģimenes locekļu strīdos un attiecību strupceļos, it īpaši ja paši esam iejaukti šajos attiecību sarežģījumos. Ģimenēm tādos gadījumos iesaka iet pie ģimenes psihologa, lai tas ar skatu no malas palīdz risināt problēmas.
Valsts veselības un ekonomikas glābšanā mums tā īsti neveicas, neskatoties uz to, ka mums ir daudz gudru ekonomikas ekspertu. Klupšanas akmens droši vien ir apstāklī, ka gaidām labu valsts atveseļošanas plānu no tiem, kuriem pašiem neveicas dzīvot un strādāt saprātīgi un taupīgi!
Esmu pārliecināts, ka labākos un veiksmīgākos padomus spēs dot tie, kuri būs vismazāk saistīti ar pašreizējo labumu sadales kārtību. Tie, kuriem nebūs jāplāno samazināt pašiem savas darbavietas. Tiem, kuri nevēlas pazaudēt valsti „par sviestmaizi” un ir spējīgi paskatīties uz dzīvi no plašāka un ilglaicīgāka attīstības skatpunkta.