Šodien mums ir nacionālā neatkarība, samērā augsts individuālo brīvību līmenis, bet nav ekonomiskās labklājības. Vismaz tā nav attiecināma uz lielum lielu vairumu Latvijas iedzīvotāju. Tāpat Latvijā ir ļoti neliels, tā saucamais sociālais kapitāls, kuru veido labklājības valsts un, kas balstās uz izteiktu cilvēku solidaritātes apziņu. Līdz ar to var apgalvot, ka esam brīvi, bet joprojām pastalās un neesam gatavi apvienot savus spēkus, lai kopīgi tiktu pie labākiem apaviem.
Ja runājam par nacionālas valsts pastāvēšanas jēgu, loģisks arguments par labu šādai valstij būtu teikt, ka nacionāla valsts ir vajadzīga tādēļ, ka nekur citur uz pasaules latvietim nav tik labi kā savā dzimtenē. Izskatās, ka pēdējo gadu notikumi ir spēcīgi izaicinājuši šo apgalvojumu, jo desmitiem tūkstoši latviešu ir gatavi pamest Latviju uz neatgriešanos. Kādi tam ir iemesli? Ar dzimto valodu vien ir par maz, lai valsts sekmīgi pastāvētu. Vidusmēra latvietis grib būt arī saimnieciski pārticis. Tas vēlās dzīvot labklājības valstī, kas Latvija nav. Droši vien vidusmēra latvietis vēlas audzināt savus bērnus labā skolā, civilizētā, pieklājīga vidē, kur viņš vai viņa ar savu ģimeni var justies drošībā šī vārda tiešā vai pārnestā nozīmē. Acīmredzot, Latvija neatbilst šiem kritērijiem. Patiesībā masveida gatavība pamest valsti vai vismaz norobežoties no aktīvas sabiedriskās dzīves ieraujoties sevī, lielā mērā ir reakcija uz ticības zudumu savas valsts jēgai. Jā, būšu laikam skarbs, ja teikšu, ka daudzi no mums ir gatavi atteikties no idejas par to, ka neatkarīga valsts a priori ir labākais, kur vidusmēra latvietim dzīvot. Tas nozīmē arī to, ka politiskā un sevišķi - ekonomiskā sistēma, kuru izveidojām deviņdesmito gadu sākumā un vidū, nav bijusi ilgtspējīga un nav radījusi garantijas valsts izaugsmei un pastāvēšanai. Vēl vairāk, varam runāt par to, ka patreizējā ekonomiskā un politiskā krīze ne tikai apdraud vidusšķiras pastāvēšanu valstī, kā to pareizi apgalvo Džefrijs Sommers vienā no savām publikācijām, bet ilgtermiņā apdraud arī drošību un valsts stabilitāti.
Var secināt, ka no mūsu spējas izkļūt no šīs ekonomiskās krīzes būs lielā mērā atkarīga ne tikai šeit palikušo cilvēku turpmākā labklājība, bet pašas valsts pastāvēšanas nepieciešamība un iespēja. Šajā sakarā mums ir jābūt gan pietiekami paškritiskiem, gan pietiekami uzņēmīgiem un gataviem lietas radikāli mainīt Latvijas politiskajā un ekonomiskajā sistēmā.
Ar vien vairāk starptautisko (Džefrijs Sommers, Maikls Hudsons) un mūsu pašu ekonomikas ekspertu (Jānis Ošlejs) izsakās, ka tečerisma un reiganomika (The New Right) politika Latvijā nav bijusi pareiza pēdējā desmitgadē un ir kliedzoši neatbilstoša patreizējai krīzes situācijai. Savukārt arvien vairāk politologiem ir skaidrs, ka ekonomiskās kļūdas iet roku rokā ar nopietnām problēmām politiskajā sistēmā un sabiedrības attīstībā. Protams, mēs varam turēties savos ekonomiskās un politiskās krīzes risinājumos „līdz pēdējam vīram” pie Latvijā īstenotās labējās, monetārās politikas. Patiesībā es ļoti labi saprotu, ka to nav iespējams viegli un ātri mainīt, jo risinājumos esam aizgājuši ļoti tālu. Tomēr, jo ātrāk mēs meklēsim alternatīvus ceļus šai pieejai, jo labāk. Ja mēs to nedarīsim, tad noteikti paliksim pastalās, bet… vairs nebūsim brīvi. Jo, kam gan vajadzīga nacionālā neatkarība, ja pašu valsts nespēj nodrošināt iztikas minimumu, veselību, drošību un izglītību? Paradoksāli, tā vairs nespēj nodrošināt arī brīvas rokas ar uzņēmības garu apveltītiem cilvēkiem parūpēties par sevi, kad valsts to nespēj! Līdz ar to tas nozīmē, ka labēji monetāri liberālā politika ir ne tikai bijusi nepareiza izvēle Latvijai, tā ir bijusi arī nepareizi īstenota, bet tā jau ir cita bloga tēma.