Jau izsens februāris Krievijā bijis kāzu mēnesis, un, ienākot svešzemju tradīcijai svinēt Svētā Valentīna dienu, gredzenu mijēju skaits tieši šajā mēnesī pieaudzis vēl vairāk.
Kulminācija tika sasniegta šogad, kad 14.februāris iekrita sestdienā. Maskavā vien uzticīgu mīlestību līdz mūža galam viens otram zvērēja vairāk nekā tūkstotis pāru. Desmit reizes vairāk pieteikumu zagsos (dzimtsarakstu nodaļās) un lielais sniegputenis Maskavas ielās radīja haosu un lielas galvassāpes miličiem. Tāda balta tiešā un pārnestā nozīmē bija pagājušās nedēļas sestdiena.
Dzīvojot Maskavā esmu sapratusi krievu kāzu svinēšanas mākslu:
Kāzas, protams, tiek svinētas ar vērienu. Kā jau daudzas citas lietas.
Publiski skatāmo daļu ikviens var vērot izbraucot visu gadalaiku brīvdienās uz kādu no iecienītākajām vietām Maskavā – Sarkano laukumu, Zvirbuļu kalniem vai Uzvaras parku. Krievijas galvaspilsētā iedzīvotāju ir daudz, tādēļ vairāk nekā 20 līgavas vienuviet redzēt nav nekāds retums.
Pēc sarakstīšanās zagsā jaunlaulātie kopā ar vedējiem (viņus no pārējiem viesiem atšķir sarkanas lentes pāri plecam) un draugiem dodas „гулять”[1]. Jaunais vīrs ar sievu brauc lepnā īrētā limuzīnā, bet draugi nesmādē arī vecus Gazele busiņus. Visi auto ir rotāti un automašīnu numuri bieži aizklāti ar uzrakstu „свадьба”[2]. Kāzu dienā uz iereibušo šoferi miliči „piever acis”.
Jautrā kompānija dodas uz kādu no skaistākajām publiskajām Maskavas vietām, kur fotografējas un filmējas. Jāsaka, ka fotogrāfi un operatori savu amatu izkopuši līdz pēdējam un katru reizi vienā un tajā pašā vietā var vērot to pašu garo skūpstu zem sēru vītola pie Novodevičije klostera baltās sienas, uz Maskavas fona Zvirbuļu kalnos un jaunās sievas nešanu pie Kremļa vai uz Uzvaras parka strūklaku fona.
Kamēr tikko kā laimīgi precējušies tiek iemūžināti ģimenes albumam, tiek malkots šampanietis. Lielos daudzumos.
Pie Uzvaras pieminekļa noliek ziedus. Berlīnē redzēju, kā vietējiem par pārsteigumu, krievu jaunais pāris nolika ziedus arī pie turienes Padomju atbrīvotāju pieminekļa. Laukos ziedi tiek nolikti pie rajona centrā parasti esošā pieminekļa kaut kam.
Parkos notiek arī dejas. Par to rūpējas mazu dežūrorķestrīšu dalībnieki, kuri teciņiem vien pārskrien no viena kāzinieku pulciņa pie cita. Tā var nopelnīt labu naudu, jo ne jaunais vīrs, ne viņa draugi šajā dienā neskopojas.
Vēl guļankas laikā jaunlaulātie savu mīlestību viens otram apstiprina saslēdzot piekaramo atslēgu uz tilta margām un atslēdziņu aizmet. Šī gan ir jauna tradīcija, un tam izvietoti īpaši metāla „koki”.
Var palaist debesīs arī baltus baložus. Tie gan pēc kāda brīža atgriežas pie sava saimnieka, kurš uz sava žigulīša jumta iekārtojis mīlestības nesējiem mājvietu. Arī šī izklaide baložu saimniekam nes labu peļņu.
Turīgākie agrāk varēja atļauties īpašu bruģakmeni uz vecās Arbata ielas. Bet tagad Maskavas valdība to aizliegusi.
Visa publiskā daļa ir tik publiska, ka nepārtraukti var vērot daudzo kāzinieku sacenšanos: jo limuzīns lielāks, jo jaunlaulātie laimīgāki. Vēl laimīgāki ir tie, kuri pa sava limuzīna logu garāmgājējiem var mest nevis piecsimtniekus (10Ls), bet gan tūkstošniekus (20Ls). Jaunā sieva tad apmierināti smaida, un jaunais vīrs ir laimīgs.
Nepubliskā daļa visbiežāk turpinās mājās. Daudzi pēc tēriņiem publiskajā daļā, kas ir svarīgāka par otro, restorānu vecākiem un radiem uzsaukt nevar, tādēļ svētku galds tiek klāts mājās. Svinības notiek līdz rītam. Tad vēl „pa ceļa kājai” un ap pusdienām ciemiņi izklīst. Un jaunie vīrs un sieva pirmdien laimīgi var doties savā kāzu ceļojumā, ja vēl to var atļauties.