Vakara sarunās izrādījās, ka retais (īstenībā neatceros nevienu) ir ticējis, ka viņa tiks tik tālu. Jo citi koru līderi daudz populārāki, to pārstāvētās pilsētas – lielākas. Bet uzvarēja Ieva un Madona. Kāpēc? Tāpēc, ka labi, pat lieliski, izdarīja darbu. Maz runāja visu šo nedēļu laikā apkārt, cik žūrija kāda un šova veidotāji tādi. Bet strādāja - radoši, interesanti, gaumīgi un sūri. Noticēja sev un noticēja viņai. Forši.
Viss minētais mani pārliecināja, ka tāpat būs arī politikā. Cilvēki nav muļķi. Viņi raugās un vērtē. Gan ar prātu, gan sirdi. Tu vari izgaismot tribīni, sasēdināt pilnu zāli ar aplaudētājiem vai pat likt pacelt sevi gaisā. Vari darīt jebko, bet, ja visa pamatā nav godīgs darbs, tad nekas ilgtermiņā nevar sanākt. Varbūt, uz mirkli kādu piemuļķosi. Varbūt, īpaši lētticīgu - divreiz. Bet ne vairāk. Lai sanāktu, ir godīgi jāstrādā. Šo darbu bieži kritizē un peļ (no malas vienmēr tak "labāk redzams"), bet, ja cilvēks iztur un pierāda, tad arī uzvar. Es par Dombrovski. Es ticu viņam un šai valdībai, ka izdosies. Es zinu, ka ir kļūdas. Ir bijušas un būs. Tās tiek labotas un novērstas.* Es zinu, ka ir īpaši grūti, jo jālabo to kļūdas, kas paši nu aprej un kritizē. Viss skaļāk bļauj tie, kas laikā, kad Latvijai bija vienāda izejas pozīcija ar Čehiju, Slovēniju un Igauniju un resursi ilgtermiņa ekonomiskā uzplaukuma nodrošināšanai, vadīja Ministru kabinetu. Bet nekas, 2010.gads visu saliks savās vietās. Es tam ticu. Es ticu, ka vēlētājs nav muļķis. Tautas partija nespēs. Bet Latvija varēs!
*Gribi izvairīties no kritikas, – neko nedari, neko nesaki un nekas neesi /F. Habards/