Ko Parīzē runā par Eiropas politiku?

Ziedošu magnoliju ieskautā Parīzes rajonā pie Sēnas upes pretim Operai lepni izslējušās Nacionālā Asambleja un Ārlietu ministrija. Uz šejieni nu jau četrus gadus starp Pūpolsvētdienu un Lielo Piektdienu franču labējie parlamentārieši un ārpolitikas eksperti aicina pa vienam pārstāvim no katras ES valsts uz sarunām Klubā 27. Kluba diskusijas intensīvā un atklātā formātā skar karstākos Eiropas politikas un starpvalstu attiecību jautājumus.

Šogad diskusiju degpunktā bija finanšu krīze un G-20 galotņu tikšanās, NATO-60, Turcijas iespējamā uzņemšana ES un gatavošanās Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tikšanos ar savu klātbūtni pagodināja arī Francijas Ārlietu ministrs Bernārs Kušnē un Eiropas lietu ministrs Bruno Lemērs.

Daudz jautājumu bija Latvijai – galvenokārt par mūsu monetāro politiku un ekonomikas atjaunotnes plāniem. Eiropas partneri alkst zināt, kā mēs reformēsim mūsu tautsaimniecību un valsts pārvaldi, jo baidās no krīzes „domino efekta”, ko Austrumeiropā var izraisīt vienas ES valsts defolts. Īpaši ieinteresētas Latvijas problēmās bija Lietuva, Ungārija, Īrija un Lielbritānija, kurām arī pašām netrūkst dažādu ekonomisku un politisku sarežģījumu.

Lietuviešu labējiem politiķiem, kas tikko kā nākuši pie varas, lielāko izaicinājumu šobrīd sagādā īru miljardiera Deklana Ganlija vadītās populistiskās Libertas kustības izvērstās aktivitātes Lietuvā. Libertas, šķiet, visā Eiropā mēģina politiski ekspluatēt vietējo iedzīvotāju neapmierinātību un bailes. Lietuvā, piemēram, Libertas koķetē ar promaskavisko laikrakstu Respublica. Libertas par visu varas makti mēģina sakasīt tik daudz vietas Eiropas Parlamentā, lai spētu izveidot atsevišķu frakciju. Libertas pamatā lobē pret Lisabonas līgumu, kura ratifikāciju Saeimā par mūsu Satversmei atbilstošu nupat kā atzina Satversmes tiesa.

Ungārijas labējās partijas FIDESZ situācija ir cerīgāka, jo pie varas lielu putru ir savārījuši sociālisti. Ungārija pirmā no ES valstīm bija spiesta lūgt Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu, un tās fondu tirgus ir zaudējis lielāko daļu vērtības. Ungārijā FIDESZ reitings šobrīd ir virs 60%, un Viktora Orbana vadītajai partijai tiek prognozēta pārliecinoša uzvara Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ungārijas labējie papildinās Eiropas Tautas partijas frakcijas rindas, kuras savukārt retinās britu Konservatīvās partijas politiķi.

Lielbritānijas konservatīvie Parīzē skaidroja savu pretrunīgo lēmumu atstāt lielāko un ietekmīgāko frakciju Eiropas Parlamentā, un izveidot savu atsevišķu grupu. To jau vairākus gadus atpakaļ vēlēšanās bija apsolījis konservatīvo līderis Deivids Kamerons. Britu „toriji”, tāpat kā Libertas, šobrīd aktīvi meklē sabiedrotos citu valstu partiju vidū, lai varētu izveidot savu atsevišķu frakciju Eiropas Parlamentā, kam nepieciešami deputāti no vismaz 7 dažādām ES valstīm. Tomēr „toriji” labprāt saglabātu ciešas saites ar citiem Eiropas labējiem un palīdzētu pārvēlēt Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu Barozo uz otru termiņu.

Īri Parīzē stāstīja par Lisabonas līguma ratifikācijas iespējām. Lai gan līgums līdz galam nav pieņemts arī Čehijā un Polijā, Īrijā atkārtots referendums šobrīd tiek plānots oktobra beigās. Čehijas prezidents Vaclavs Klauss tikmēr apsolījis, ka neparakstīs Lisabonas līgumu, kamēr tas nebūs pieņemts Īrijā. Pie tam Čehijas parlamenta augšpalātā varētu arī nepietikt balsu pozitīvam balsojumam par jauno līgumu. Bez politiskiem samezglojumiem Īrijā, tāpat kā Spānijā, šobrīd samilzušas bezdarba un ekonomiskās aktivitātes problēmas, kas apgrūtina arī Latvijas viesstrādnieku dzīvi Britu salās.

Parīzes Kluba 27 tikšanās dalībnieki apsveica G-20 vienošanos par papildus fiskālajiem stimuliem pasaules ekonomikas atdzīvināšanai, vienlaikus izsakot Eiropai raksturīgo skepsi par palielinātiem budžeta deficītiem. Latvijas budžeta deficīta samazināšanas kontekstā būtiski, ka Eiropas valstu vairākumā nav lielas apetītes pieļaut budžeta deficītu izslīdēšanu tālu ārpus Izaugsmes un stabilitātes pakta griestiem. Citu valstu pārstāvji bija skeptiski par Latvijas izredzēm pārliecināt starptautiskos donorus par iespēju deficītu palielināt virs 5%, ko paredz starptautiskā aizdevuma noteikumi.

Dāņi lepojas ar Andersa Foga Rasmusena apstiprināšanu par NATO jauno ģenerālsekretāru. Ziemeļvalsts pārstāvja ievēlēšana šajā postenī, kā arī Francijas atgriešanās NATO militārās organizācijas vadībā pozitīvāk pret iespējamo pievienošanos Transatlantiskajai aliansei noskaņojusi arī Somiju. Dānijā tuvākajā laikā tiek plānots arī referendums par iespējamo pievienošanos eirozonai.

Francijas pilnasinīgā atgriešanās NATO un NATO-60 veiksmīgais sammits Strasbūrā un Kēlē pacēluši prezidenta Nikolā Sarkozī reitingu par 6%. Šo starptautisko veiksmju uzmundrināti franču labējie sākuši daudz skaidrāk paust savas pozīcijas pret Turcijas uzņemšanu ES. Kā minēja Francijas ārlietu ministrs Kušnē, turku pretestība dāņa Rasmusena kandidatūrai uz NATO ģenerālsekretāra amatu uzskatāmi parāda, ka turku vērtības nav savietojamas ES vērtībām, un jāmeklē cits partnerattiecību modelis. Šim uzskatam, savukārt, līdz galam nepiekrīt vācu kristīgie demokrāti, kuruprāt, ar Turciju uzsāktās ES iestāšanās sarunas var noslēgties arī ar šīs valsts eventuālu pievienošanos ES.

Kluba 27 sarunas Parīzē starp Pūpolsvētdienu un Kluso Piektdienu notiks arī nākamgad. Cerams, ka magnolijas atkal ziedēs, un Eiropas labējie politiķi varēs atzīmēt grūtu, bet pelnītu uzvaru pār kreisajiem un populistiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Top komentāri

15. aprīlis, 2009, 16:34

anti-labejais

Small States and Neoliberalism: Latvia's January, 02 2001 By Sommers, Jeffrey (strada Rigas Ekonomikas ausgtskola, vinam sieva ir ASV latviete) This has always been part of the ideological obfuscation of the real choices present: Soviet style communism, versus neoliberal free markets. These false choices close off real debate. As we all know the Soviet system was not "Soviet" (for they almost immediately suppressed the Soviet worker's councils and a decade latter executed most communists under Stalin's purges), nor is neoliberalism about "free markets" (for governments have had to heavily regulate and manage any economy that has successfully developed). Nor is neoliberalism about the prosperity enjoyed by the West from the end of WW II into the 1970s, and in West Germany and Scandinavia through the 1980s under a Keynesian order. Nor was it the system the Asian Tigers pursued in their successful path to development up to the mid-1990s, and in China continuing to today. These successes were all derived from successful mixed economies, where the collective actions of society allowed individuals to prosper while growing the economy for the benefit of many. Neoliberalism, by contrast, is merely a return to the economic precepts of the mid to late 19th century, which were discredited by the Great Depression of the 1920s and 1930s, and the rise of fascism, Stalinism, and the world wars these liberal economic policies engendered. Neoliberalism's return is merely a return of that ideology's hard-core adherents, who were discredited by economic liberalism's early 20th century disasters and the successes of Keynesian embedded liberal approaches after World War II. They rose again during the crisis embedded liberalism experienced in the 1970s, and brought the return of 19th century economic orthodox thinking under the label "neoliberalism".