Vēl globālāka rakstura piemēri ir nesaskaņas starp ASV un Krieviju par ASV raķešu sistēmu iespējamo izvietošanu Eiropā un Krievijas darbības pārtraukšana konvencionālo ieroču bruņojuma kontroles līgumā, kā arī Kosovas un Irānas jautājumi. Šķiet, par šī kursa saasināšanos zināmā mērā signalizēja Putina runa 2007.gada Minhenes drošības konferencē, kas šokēja daļu rietumu klausītāju, kas vienmēr ir cerējuši veidot savas attiecības ar Krieviju konsensusa stilā.
Rakstot šo rakstu, ir strauji saasinājušas Krievijas un Lielbritānijas attiecības, Krievijas specdienestiem un valsts struktūrām draudot un iebaidot Britu Padomes darbiniekus Krievijā, kā rezultātā Britu padome ir pārtraukusi savu darbu divos Krievijas reģionos. Interesanti, ka pat mans bijušais kolēģis Sergejs Lavrovs atļaujas pārkāpt sev tik pazīstamās rietumu diplomātijas paražas, izmantojot savā runā klaju populismu un nacionālismu, piemēram, apvainojot Lielbritāniju koloniālā domāšanā.
Ko mēs varam secināt no visiem šiem notikumiem, paturot prātā tuvāko politisko notikumu kalendāru. Domāju, ir iespējams apgalvot, ka Krievija paātrinātā tempā turpina audzēt savu lielvaras apetīti, kuru veicina tuvojošās prezidenta vēlēšanas, enerģijas nesēju cenas, ES iekšējā sašķeltība un ASV prezidenta vēlēšanas Irākas neveiksmju ēnā.
Vecais mērķis ar vecajām metodēm. Tuvākajā laikā Krievija nebūs gatava ilgtermiņa kompromisiem ne ar Lielbritāniju, ne kādu citu. Iekšpolitiski Krievijas iekšienē pastiprināsies nacionāla retorika, kas interesantā veidā ļauj konsolidēt lielu daļu Krievijas sabiedrības ap esošajām drošības varas struktūrām un tādejādi stiprina lielvalsts tēlu – tēlu, kuru Putins apsolīja atgriezt savai tautai un kas iekšpolitiski viņam lielā mērā ir izdevies. Tieši šī iemesla dēļ Putins ir ieguvis Gada cilvēka statusu atsevišķos pasaules medijos. Iekšpolitiskā nepieciešamība pierādīt spēku un varu diktē arī starptautiskos Krievijas uzstādījumus.
Sekojoši, mums (ES un ASV) būtu jāgatavojas ļoti grūtām sarunām un aktīvai pozīcijai Kosovas jautājumos, jau sākot ar februāri. Tāpat mūs sagaida ļoti sarežģītas sarunas konvencionālo ieroču līguma sakarā, kur Baltijas valstu nostājai ir būtiska nozīme. Tāpat, domājams, nekāds progress nav sagaidāms jūnijā gaidāmajās ES-Krievijas sarunās. Protams, jebkurš būtu ieinteresēts meklēt pareizās atbildes, ko darīt mums Eiropai apstākļos, kad Krievija iet spēka ceļu un arvien vairāk pieturas pie vecās iebiedēšanas prakses savos lielvaras centienos.
Domāju, ir svarīgi maksimāli nostiprināt ES kopīgās pozīcijas un pēc iespējas ātrāk vienoties par Eiropas nākotnes attīstības plāniem, ar to saprotot gan iekšējās reformas, gan paplašināšanos, gan jautājumu par centralizētāko politikas veidošanu Briselē. Tāpat svarīgi ir beigt minstināties, sniedzot atbalstu valstīm ES un Krievijas pierobežā. Ja Moldovā, Ukrainā un Kaukāzā ir ES stratēģiskās intereses, tad atbilstoši ir arī jārīkojas. Kas attiecās uz mūsu reģionu, ļoti nozīmīgs jautājums ir Baltijas jūras valstu padomes nākotne, kur Krievija ir vienīgā dalībniece, kas nav ES valsts, un tādejādi šīs organizācijas loma ir radikāli mainījusies kopš šīs organizācijas izveidošanas.
Kas attiecas uz Latviju, ir jāsaprot, ka mums ir jāspēlē nevis Krievijas, bet gan ES komandā. Un tam ir jānotiek, nevis gaidot ES lēmumus, bet šos lēmumus pašiem aktīvi veidojot un piedāvājot. Kas attiecas uz Latvijas un Krievijas attiecībām, jā, mēs gribam būt draugi, bet tas nevar notikt uz mūsu nacionālo interešu rēķina. Šajā sakarā ļoti provokatīvs bija kādas Latvijas avīzes paziņojums par iespējamo Putina vizīti Latvijā šī gada martā. Nedomāju, ka tas ir iespējams, bet, ja tās būtu iespējams, šķiet, Latvijas valdībai un Prezidentam būtu rūpīgi jāizsver vai šis ir pareizais laiks ļaut Putinam šeit viesoties. Lielvaras augošā apetīte nebūt bez maksas apmierināma pie Eiropas kopgalda.