Lai ko teiktu skeptiķi, Eiropas Savienība kopumā ir veicinājusi Latvijas ekonomisko attīstību, daudzās jomās tā ir mums likusi sakārtot likumdošanu, ko pašu valdība diemžēl nekad nespētu izdarīt. Arī tās finanšu sistēma un iegūtais aizdevums tiek minēts kā gandrīz vienīgais garants tam, lai mūsu ekonomika atveseļotos pēc Šleserkalvīšlemberga valdīšanas. Kā viens no glābiņiem mūsu likstās tiek minēta arī eiro ieviešana. Tajā pašā laikā sabiedrības atbalsts Eiropas Savienībai ir katastrofāli zems! Savukārt Igaunijā ļoti augsts. Kāpēc?
Iespējams, tā ir mūsu uztvere, kas Eiropas Savienību asociē ar kaut ko abstraktu, ārpus esošās realitātes un ikdienas. Tā cilvēkiem liekas esam kaut kas nesaprotams, ES mūsu apziņā ir Brisele, taču nav Zolitūde vai Saldus. Briseli savukārt uztveram kā Maskavu, kas mums kaut ko norāda vai uzspiež, bet neuztveram to kā vienas komandas spēlētāju treniņnometni, kur mēs varam sarunās ar citiem partneriem panākt sev ļoti labu un izdevīgu sadarbību, kur iemācāmies no citiem, kā labāk risināt dažādus jautājumus. Mūsu apziņā Brisele ir svešais, ne savējais. Arī mūsu valdība un tai skaitā Eiropas Parlamenta (EP) deputāti pārsvarā ir publiski pozicionējušies, it kā viņi ES cīnās PRET kaut ko, nevis PAR kaut ko. Eiropas Savienība tiek vainota dažādās likstās, tajā pat laikā, ja mēs tā nopietni apskatāmies uz šo lietu, būtu pašiem vien sevi jāvaino.
Politiķiem, ierēdņiem nereti vieglāk ir vienkārši pateikt iedzīvotājiem, ka kādas noteiktas prasības būtu jāievēro tāpēc, ka tā prasa Brisele, nevis pieņemt ES identitāti un izskaidrot noteikumu būtību. Kāpēc tādas un tādas normas, kāpēc tas ir tā un tā…
Protams, ES nav ne tuvu perfekta organizācija, kā jau jebkas, ko radījis cilvēks, nevis Dievs - un tai ir daudz trūkumu, dažreiz muļķīgi lēmumi utt. Taču bieži vien mūsu vietējo varas vīru un sievu lēmumi ir tik neizsvērti, ilgtspējīgai dzīvei nepiemēroti, ka gribētos vairāk tomēr baudīt ES pieeju lēmumu pieņemšanā
Es vienmēr esmu bijis eiro optimists un uzskatu, ka pat tad, ja arī ES noteikumi ir likuši dažām tautsaimniecības nozarēm panīkt (bieži ar mūsu pašu atbalstu), tomēr vienlaikus šī valstu apvienība ir mums devusi milzīgas iespējas attīstīties citos virzienos - cits jautājums, protams, kā mēs esam spējuši to izmantot, un šeit pozitīvu piemēru varētu būt daudz, daudz vairāk. Īpaši mūsu ministru un Eiropas Parlamenta deputātu darbam trūkst proaktīvas darbības intensitātes, gan sēdēs, gan ārpus tām. Sausais atlikums ir tas, ka trūkst finasējuma, kur to vajag un diemžēl bieži ES naudu izmantojam lāzeršovu farsam vai vienkārši nespējam to apgūt vispār.
Globālā krīze arī ir laiks, kad valstīs palielinās prasības par protekcionismu, par noslēgšanos attiecībā uz citām valstīm. Šeit mums būtu jāsaprot, ka gadījumā, ja šādas tendences tiešām parādīsies citās valstīs, Latvija būs milzīga zaudētāja. Tādēļ katram, kurš kliedz par ES sliktumu, būtu jāpadomā, kādā situācijā Latvija atrastos, ja mēs būtu Argentīna, Ukraina vai Islande, kurai nav ES dalībvalsts statuss un nav savienības ekonomiskā un politiskā atbalsta.
Ejot 6.jūnijā un balsojot par Eiropas Parlamentu un Latvijas pārstāvjiem tajā, varbūt jāpadomā «par», nevis «pret». Mums ir lieliska iespēja, izdarot lokālu izvēli vēlēšanās, darboties lokāli un globāli vienlaicīgi.