Latvijas ārpolitika. Ir tāda? Vai nav?

Pa to starpu bijām paspējuši iesaistīties Irākas dižķibelē, kaut ko darījām Balkānos. Afganistāna nāca vēlāk. Bet te jau patiesībā nemaz nav runa par ārpolitiku, bet gan par uzņemto saistību izpildi.Īstenībā kopš 2004. gada Latvijas ārpolitika bijusi stagnējoša. Viss formāli ir noticis, ministri vairāk vai mazāk profesionāli bijuši klāt vajadzīgajās vietās un laikā – nav ko žēloties? Redzot šo procesu no iekšpuses un neskaitāmas reizes to pārdomājot man ir skaidrs, ka palaistas garām daudzas iespējas. Vienīgais ārpolitiskais akts, uz ko sadūšojāmies, bija Abrenes galīga un neatgriezeniska norakstīšana no Latvijas bilances. Un pat tas galu galā izrādījās tukšs un nevajadzīgs blīkšķis, jo no cerētās brāļošanās un viesošanās tā arī nekas nesanāca. Turpretim ES iekšpusē sēdējām klusu kā pelītes, ja nu nedaudz iepīkstējāmies kaimiņu politikas sakarā (labāk jau izskatījās Latvijas reakcija uz Gruzijas notikumiem, kura gan noslīka Eiropas vispārējās vienaldzības purvā). Vai ir bijušas iniciatīvas, kuras saistītas ar Latvijas vārdu?  Vai esam izdzirdēti lielo paneiropeisko jautājumu risinājumos? Labi jau vēl, ka Piebalgs liek par sevi runāt Eiropas mērogā, bet viņa darbības tomēr nesakņojas un nevar sakņoties Latvijas iniciatīvās. Latvijas ārpolitiskā seja ir gluda, profesionāla, pieklājīga, bet tai nav personīgo vaibstu, kas mazai valstij būtu tik nepieciešami. Un tas vēl it īpaši tagad, kad Latvijas kļuvusi par ekonomiski neveiksmīgas valsts hrestomātisku piemēru Eiropā un pasaulē, kad mūsu aizdevēji spiež mūs durvju spraugā.   Jāpanāk, lai Vācija beidzot atvainotos mums par okupācijas laika nodarījumiem, par Latvijas teritorijas izvēlēšanos holokausta noziegumiem, par latvju vīru absolūti prettiesisko mobilizāciju vācu armijā. Biju klāt, kad Kols un Klauss Prāgā sniedza kopējo paziņojumu par vācu okupāciju, abi ar neslēptu antagonismu, bet izdarīja un noņēma smagu slogu no abām valstīm. (No Krievijas to nesagaidīsim, bet Krievija jau nav Eiropa). Mums jārunā par straujā tempā notiekošo Vācijas ārpolitikas „šrēderizāciju” – Vācijas un Krievijas tuvināšanos,  kura raisa bīstamas sekas mums (vienreiz jau piedzīvojām!), sadrupinot ES ideālus un nodomus par vienotību dalībvalstīm svarīgu jautājumu risināšanā. Mums jāpanāk aktīvāku sadarbību, kopdarbību ar Poliju, ar Čehiju, Ungāriju, nemaz nerunājot par mūsu kaimiņiem Baltijas jūras krastos. Arī Baltkrievijas kārts nav no Latvijas puses līdz galam izspēlēta, Ukrainā drīz var rasties jauna situācija ar jaunām iespējām.Lielvalstīm nepatiks, mūsu draugi „nesapratīs” (savulaik līdz riebumam dzirdētā frāze!)? Lai nesaprot, bet to viņi zina, ka ir mums daudz ko parādā. Vispirms jau Latvijas iegrūšanu aplamajā liberālisma ceļā ar fundamentālo atsacīšanos no jebkuras Latvijas nacionālo ekonomisko interešu definēšanas un aizstāvības, un no tā izrietošo nepārdomāto un beigās noziedzīgo privatizāciju, kas lika pamatus tagadējām nelaimēm (citi tik vieglprātīgi nepakļāvās – skat. Slovēnijas piemēru, bet mums šo ceļu kā vienīgo sludināja pašpārliecinātie Rietumu padomdevēji, kuru zināšanas par Latviju sākās un beidzās pie viesnīcas bāra letes). Un tad arī vēl parādā par spiedienu uz valdību, lai tā atstātu Latvijā 20.000 padomju virsnieku un viņu ģimeņu. Un beidzot un galvenokārt viņi mums parādā Jaltu un Potsdamu ar Baltijas iztirgošanu „tēvocim Džo”. Tas viss jau pagātnē, bet dod mums tiesības, uzliek mums par pienākumu tagad pašiem lemt par savām ārpolitiskām prioritātēm.Beidzot jāatsakās no smacējošā politkorektuma, jārunā par Latvijas interesēm un vajadzībām skaļi, spilgti un ļoti noteikti. Tikai tad mūs sadzirdēs Briselē, Berlīnē, Parīzē, Londonā, Vašingtonā, Maskavā. Sadzirdēs un respektēs. Bet pagaidām mēs ārpolitiski tā īsti nemaz neatrodamies uz Eiropas (kur nu vēl uz pasaules) kartes, esam knapi saredzami. Nedod Dievs, kādā dienā kādam ienāks prātā mūs reāli izdzēst? Mūs jāsadzird tieši tagad, kad kļūmīgās ekonomiskās politikas dēļ esam bedrē. Tādēļ ar šausmām lasu par ārlietu dienesta īsināšanu, samazināšanu – laikā, kad vajadzēja tieši otrādi. Ja aktīva, pat agresīva ārpolitika un tās realizētāji nav vajadzīgi, varbūt esam gatavi atteikties arī no savas valsts? Laiks attapties!