Latvijas lāzertehnoloģiju universitāte

Lai arī cik precīzas nebūtu kandidātu programmas, vakardienas diskusijā gan profesore Maija Kūle, gan profesors Mārcis Auziņš, neatbildēja uz nevienu jautājumu precīzi. Kūles retorika ir lieliska, vienīgi vai tā ir vietā runājot par praktisku universitātes pārvaldi. Kūle vismaz mani nepārliecināja, ka viņa spēs universitāti mainīt un to patiešām spēs padarīt par izcilības centru visās nozarēs.

Auziņš būdams eksakto zinātņu pārstāvis (Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns), bija precīzāks, tomēr visur, kur viņš min vārdu „pētniecība” varēja nojaust, ka viņš ar to saprot tikai eksaktās zinātnes. Auziņa skatījums uz humanitāro zinātņu lomu LU, šķiet ir novecojis, jo viņš uzskata, ka humanitārajām zinātnēm LU vajadzētu būt kā nacionālajām studijām, kas interesētos par Latvijas un latviešu pagātni, kultūru. Tas ir ļoti šaurs skatījums. Vārdu sakot, humanitārās zinātnes LU būtu kā „Dainu skapis.” Ziniet, senilu un idejiski novecojošu iestāžu mums pietiek.

Rektora vēlēšanās Kūle noteikti nebūs favorīte, jo viņas piedāvājums, manuprāt, nespēs pārliecināt eksakto zinātņu pārstāvjus balsot par viņu. Auziņš noteikti kļūs par rektoru, vienīgi baida viņa acīmredzamā nespēja orientēties sociālajām un humanitārajām zinātnēm būtiskajos jautājumos. Tas varētu nozīmēt, ka Latvijas Universitātē turpināsies, iespējams, pamatotā eksakto zinātņu dominance un humanitārās zinātnes atkal „stāvēs pie ratiem,” jo tās taču nenes naudu un nepiesaista studentu pūļus.

Mārcis Auziņš noteikti kļūs par rektoru, par to es nešaubos. Bail, ka viņš no Latvijas Universitātes neuztaisa Latvijas lāzertehnoloģiju universitāti.