Liberālā demokrātija Latvijā ir apdraudēta!

Ceturtdien, ap septiņiem vakarā, uz Latvijas Saeimas deputātu galdiem parādījās likumprojekts, kas pieļauj banku akciju nacionalizāciju. Saeimas Budžeta komisijas vadītājs Kārlis Leiškalns aicināja nekavējoties šo likumu apstiprināt 1.balsojumā. Kad jautāju deputātiem, kuri ir kaut izlasījuši šo likumu, redzēju paceļamies kādas 3-4 rokas. Tomēr, ne šis fakts, ne arī tas, ka presē un citos medijos bija izskanējusi informācija, ka_ Parex bankas_ mazie akcionāri, tai skaitā dāņi un zviedri, nav pat tikuši informēti, kur nu vēl konsultēti par šāda likuma virzīšanu Saeimā, nebija šķērslis likuma pieņemšanai. Vēl vairāk, pēc pirmā lasījuma tika dotas 5 minūtes priekšlikumu iesniegšanai. Tālāk, jau ap 10 vakarā, likums, ar valdošās koalīcijas un Saskaņas Centra atbalstu, tika pieņemts 2.lasījumā.Trešdien, diskusijā pie Dombura, premjers Ivars Godmanis nepiekrita, ka Latvijā ir ekonomiskā krīze. Savukārt, es uzskatu, ka mums ir gan ekonomiskā, gan politiskā krīze. Ja mēs dzīvotu trīsdesmitajos gados, mūsu valsts būtu jau sabrukusi. Pašreiz notiek ne tikai atklāta ņirgāšanās par tautu un cilvēku interesēm, bet visrupjākā liberālās demokrātijas principu pārkāpšana. Netiek ievērots ne varas dalījuma princips, ne indivīda tiesības, ne tiesības uz informāciju, ne iespēja veidot kvalitatīvu demokrātisko procesu. Gan Monteskjē, gan Džons Loks, gan Roberts Dāls būtu vīlušies šādā politiskā sistēmā. Kas ir vajadzīgs Latvijas tautai, lai tā saprastu, ka Latvijas politiskajā sistēmā ir jāveic radikālas pārmaiņas? Kam vēl jānotiek, lai mēs beidzot saliedētos un panāktu citas politiskās kultūras ieviešanu Latvijā? Es uzskatu, ka, diemžēl, lielākā daļa Latvijas patreizējo politiķu neko labāku pat nevar piedāvāt, jo viņi nesaprot „sava grēka”. Viņiem nav skaidrs, ka viņi izvaro Latvijas demokrātiju, kas jau tā nav pieredzes bagātākā.  Tas viss noved pie tā, ka Latvijas valdība, Saeima un citas valsts institūcijas, kā arī valsts kopumā lēnām zaudē leģitimitāti tautas acīs. Jo ko gan citu nozīmē, piemēram, aicinājumi atlaist Saeimu vai valdību? Tas nozīmē, ka šī leģitimitāte ir uz kritiskās robežas. Tas ir bīstami gan no liberālās demokrātijas principu viedokļa, gan arī no valsts drošības viedokļa kopumā. Ja tuvākajā laikā mēs visi kopā neatradīsim veidu, kā pacelt Latvijas valsts pārvaldes prestižu, mūs sagaida ļoti drūmas dienas, jo ekonomisko krīzi pārvarēt politiskās krīzes apstākļos ir ļoti sarežģīti. Savukārt, lai tiktu galā ar politisko krīzi, nav cita ceļa, kā stingra pieturēšanās pie liberālās demokrātijas pamatprincipiem ne tikai vārdos, bet pēc būtības. Tie ir kvalitatīvs un atklāts dialogs ar tautu, varas dalījums, indivīda un īpašuma tiesību ievērošana, ierobežota valdība un vārda un pulcēšanās brīvība. Mums jābūt gatavie aizstāvēt šos principus pat tad, ja tas nozīmē bargu esošo politisko tradīciju kritiku un vispārēju noliegumu.