Maija Kurševa parādījās kopā ar Žani. Šaurā lokā jauno mākslinieci pazina arī agrāk, bet Žanis – pašas izdomāts tēls – pievērsa viņai plašākas publikas uzmanību. Viens un tas pats tēls parādās vairākos darbos – instalācijās Bēdu ieleja (ABLV kolekcijā) un Melnā piektdiena (abi 2008), kā arī veselā rindā zīmējumu. Žaņa rašanās sakrita ar laiku, kad Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļa, kuru Maija absolvēja 2008. gadā, piedzīvoja zināmu pacēlumu. Notika virkne izstāžu – Maskavā, Vācijas pilsētiņā Flensburgā un tepat Rīgā. Studentu pulkā bija tādas tagad pazīstamas personības kā Evelīna Deičmane, Miks Mitrēvics un Armands Zelčs. Kultūras dzīvi Latvijā vadīja ministre Helēna Demakova, kura īpaši promotēja Ojāra Pētersona vadīto nodaļu. Žanis ir zaļš, apaļīgs radījums, un viņā iekšā ir niknums. Instalācijā Bēdu ieleja tas redzams uzskatāmi, jo Žanis attēlots gulošs, turklāt vidū pārgriezts uz pusēm (pēc rokā sažņaugtā naža saprotams, ka to izdarījis viņš pats niknuma lēkmē). Griezuma vietā viens otram pretī iemontēti divi videomonitori, kuros rej nikni, animēti suņi. Par ko niknums? Žanis nevar pasniegties pēc pudeles, jo viņš ir dzērājs. Mākslinieces skaidrojums – Žanis ir bankrotējis maiznieks, kurš pieradis atdot darbam sevi visu (tas attēlots zīmējumā, kurā viņš kapā savu roku). Tomēr Žanis ir bijis jau agrāk – par to liecina komikss Briesmoņi, kas tapis jau 2006. gadā. Tur rakstīts, ka "Žanis nāca pasaulē ar jūtīgiem receptoriem" un ka, saticis kādu vīru ar savādu acu skatienu, "Žanis pārdzīvoja vēlreiz savu ieņemšanu un piedzimšanu, paliekot par miesu un kauliem, un ar vienu vienīgu vārdu apziņā – pohui" (komikss Briesmoņi). Gan rupjībai, gan alkoholam ir noteikta vieta Maijas Kurševas radītā tēla biogrāfijā – stāstiņi, kas papildina zīmējumus, nevairās no leksikas, kādu lieto ne tikai dzērāji, bet arī tīņi, kas atklājuši sev ielu dzīves jaukumu. Savukārt instalācijā Melnā piektdiena autore solidarizējās ar savu varoni, kas bija dziļi ieskatījies ne vienā vien pudelē (to dziļumos atkal jau mirdzēja videomonitori), un papildināja kompozīciju ar filmu, kurā redzama viņa pati stipri iereibušā stāvoklī. Tas arī provokatīvākais akts, kurā māksliniece it kā saplūda ar savu varoni. Visā citā viņi ir atšķirīgi. Tomēr spilgtā, zaļā būtne rada grūti pārvaramu priekšstatu par Maiju Kurševu kā latviešu mākslas "slikto meiteni", kā pats viņu kādreiz esmu nodēvējis, no kura turpmākajā darbā nav tik viegli atbrīvoties.
Ar paškritiku
Maija Kurševa izcēlās ne tikai ar vienu dīvainu tēlu. Viņa viskonsekventāk pievērsās zīmējumam, ko tikai papildināja citas mākslas formas – instalācijas, stensili, ielās nelegāli izlīmēti plakāti. Tas gan ir, gan nav tipiski viņas paaudzei (kas dzimusi 80. gadu sākumā) – daudzus aizrāva ielu māksla, grafiti, popārts un subkultūru izpausmes. Tomēr, daļēji aizņemoties domu no grafiķa Harija Branta, var konstatēt, ka tieši groteski zīmējumi bija forma, kurā laikmetīgajā mākslā atgriezās it kā uz neatgriešanos izraidīti elementi – cilvēka figūras attēlojums, sadzīviska tematika, sižetiskums un humors. Apvienojumā ar tā sauktā "jaunā komiksa" stilistiku, kas atšķiras no tradicionāli komerciālajām formām, zīmējumi ielauzās aktuālajā mākslas ainā, kurā pirms tam dominēja instalācijas un video. Sakuploja žanri, kas it kā būtu uzskatāmi par izmantojamiem, – komikss un ilustrācijas. Bet, tā kā Latvijā pēc tiem nav nekāda pieprasījuma, tie ieplūda "tīrās mākslas" gultnē. Maijai Kurševai kā konsekventai zīmētājai ir savi nopelni zīmējumu renesansē, jo īpaši ilustrāciju jomā, – viņa ir viena no izdevuma Popper veidotājām un nu jau arī māca jaunos ilustratorus Mākslas akadēmijā. Ceļš gan, kā pati atzīst, ir pašā sākumā, tāpēc viņai padomā vēl pašai daudz mācīties un apgūt. "Paškritikas jau nu man netrūkst," negaidīti atzīst Kurševa, kuras darbi radījuši iespaidu par viņu kā visu varošu un pat nedaudz bravūrīgu būtni.
Vispār reti kurā sarunā ar mākslinieku nākas dzirdēt tik daudz sajūsmas par citiem amata brāļiem. Maija jūsmo par Artūru Bērziņu, Miku Mitrēvicu un Kristīni Kursišu, Linardu Kullesu, protams, par profesoru Pētersonu, stāsta, ka darbā pie ekspozīcijas pagājušāā gada Cēsu festivālā viņai ļoti palīdzējušas sarunas ar kuratoru Ķēstuti Kuizinu. Tomēr Maijai ir arī stabils, atpazīstams, individuāls rokraksts – to raksturo absurdi un bieži vien nežēlīgi sižeti, kas tomēr izraisa vismaz smaidu. Absurda iedvesmas avotus viņa neslēpj – protams, tas ir Daniils Harmss, kura īsos stāstus viņa bija ilustrējusi arī Cēsīs, Jura Boiko un Hardija Lediņa Zun. Maija zīmējumus papildina arī ar saviem tekstiem, kas brīžam atgādina pavisam sirreālu rakstības stilu, proti, automātisku domas klejojumu fiksāciju. Bet absurds izpaužas ne tikai tekstā, tas ir arī vizuāls: izstādē Trīskājains gadījums jau nosaukums norāda uz ērmīgas, neiespējamas realitātes atveidu. Tā bija materializējusies ne tikai sietspiedēs, bet arī apjomīgos pūpēžos, kas, kamēr mākslas centrā kim? notika izstāde, bija satupuši uz mājas jumta pavisam citā pilsētas vietā. Kurševas zīmējumos un arī videoanimācijās ir papilnam it kā ikdienišķu tēlu, ar kuriem notiek šausmu lietas, galvenokārt tāpēc, ka tos veidojošās līnijas pārkārtojas un savienojas "nepareizi", nojaucot attēlojuma loģiku. Tādā veidā meitene kļūst par savas bizes upuri, pazaudē seju utt. (Grieziens, 2009). Par sižetu brutalitāti autorei ir savs viedoklis: ar skaistumu un harmoniju, vi ņasprāt, nodarbojas ezoteriķi. Ja viņa redz kaut ko skaistu, priecājas par to un cenšas izbaudīt, bet neizjūt vēlmi to "cilāt". Turpretī uz nežēlību cilvēki atskatās automātiski, piemēram, satiksmes negadījumos. Interese par neganto, šausmīgo, Kurševasprāt, ir dabiska.
Pilsētas romantika
Mākslinieki iedalās divās grupās – tie, kuri jau bērnībā nepārtraukti zīmējuši, un tie, kuri mākslai pievērsušies krietni vēlāk. Interesanti, ka ne viena, ne otra pieredze neko neliecina par mākslinieka profesionālajiem paradumiem, – tagad zīmēt nākoties ik dienas, lai radītu darbus visām ieplānotajām izstādēm. Maija Kurševa nav zīmējusi kopš bērnības. Tomēr vēlēšanās iestāties Mākslas akadēmijā nobriedusi, jau mācoties vidusskolā Jelgavā. Jāņa Joņeva grāmatu Jelgava 1994 viņa esot lasījusi, pat pa ielu ejot, tik ļoti aizrāvusi pazīstamā atmosfēra un personāžs. Interesanti, ka, tā kā tas mākslas vēsturē daudzkārt bijis, ir noformējusies vēl viena paaudze, kuras mākslu var labāk izprast, pazīstot literatūru, un otrādi. Tomēr plānus Maija Kurševa īstenojusi, vispirms mācoties Amatniecības vidusskolā, lai apgūtu zīmēšanu, un vēl gadu Mākslas akadēmijas brīvklausītājas statusā. Kā jauna meitene toreiz stādījusies priekšā "vizuālo komunikāciju"? Kurševa atzīst, ka nekā. Zināma "dreifēšana" starp mākslas disciplīnām turpinās joprojām – jaunākajā izstādē Seriāls (kim?, 2013) bija izstādīti veidojumi no porcelāna. "Porcelānā jebkas izskatās labi," Kurševa atzīmē.
Rodas iespaids, ka līdz šim ne pietiekami saskatīta, ne novērtēta ir Maijas Kurševas romantiskā daba. Niknums, temperaments, ļaušanās spriedzes situāciju valdzinājumam, jūtu izpausmes, kas arī ne visai iederas stereotipos par laikmetīgo mākslu kā atsvešināti intelektuālu jomu. Tādēļ tās labprāt patveras subkultūrās (Joņeva grāmata jau arī bija par to!), bet "augstās mākslas" formātos atgriežas, apguvušas andergaunda tēlu valodu. Kurševa ir izteikta urbāna romantiķe. Atliek tikai paklausīties, kā viņa stāsta par laiku, kad dzīvojusi darbnīcā Andrejsalā, un tur valdošo bohēmu... Diemžēl tā ir pagātne – šis radošais kvartāls Rīgā noturējās divas sezonas, pirms zaudēja nekustamā īpašuma biznesa un kultūrpolitikas savstarpējās spēlītēs. Tagad, lai koncentrētos darbam, Maija Kurševa labprāt dodas uz Berlīni (klausoties domāju – kāpēc to saka jau kurais latviešu mākslinieks? Un kāpēc, par spīti oficiālajai propagandai, Rīga neglābjami zaudē citām "iedvesmas pilsētām"?). Maiju Kurševu nebaida ne pieticīgi apstākļi, ne ierobežoti līdzekļi, ne lielpilsētas kārdinājumi vienkārši notriekt laiku – tieši tur viņa piedzīvo brīžus, kad ir skaidrs, ka noteikti jāzīmē.
arhitekts