Esam jau pieraduši, ka vēlēšanās, referendumos un citās tamlīdzīgās publiskās izpausmēs aktīvāki parasti ir vecāka gadagājuma cilvēki. Dažādu iemeslu dēļ. Taču šoreiz liekas, ka ir citādi. Tāpat kā tas bija lietussargu revolūcijā rudenī pie Saeimas, kad ielās izgāja jaunie ierēdņi, uzņēmēji, domātāji.
Tiem, kas mūs biedē ar lata devalvāciju, krievu nākšanu un pasaules galu kā tādu, vieglāk būtu šo tautas aktivitātes fenomenu norakstīt uz vecāko, nabadzīgāko, dzīves vairāk apdalīto rēķina. Taču šoreiz ir citādi. Uz iecirkņiem dodas cilvēki ar džipiem, ar labām, dārgām mašīnām, ar bērniem pie rokas vai uz rokām, ar saviem vecākiem kopā. Un tie nav tie, kuriem naktīs nenāk miegs, jo bail no krieviem.
Tie ir tie, kuriem, neraugoties uz viņu turību, gudrību, veiksmīgu karjeru, ir no valsts puses nabadzībai nolemti vecāki. Tie, kuru bērniem nav bērnudārzu. Tie, kuri ikdienā saskaras ar veselības aprūpes sistēmas problēmām. Tie, kuru bērniem skolās trūkst skolotāju. Tie, kuriem savs vienīgais, cilvēka cienīgais mājoklis jāpērk par ļoti dārgu summu, uzņemoties nejēdzīgi augstas saistības uz mūžu. Tie ir tie, kuri, likumam klausot, nebūvē mājas kāpās, kamēr citi vienlīdzīgākie to dara.
Un pat ja referendums nebūs izdevies, laiks Latvijā vairs neies vecās sliedēs, citējot klasiķi. Ir izaugusi jauna paaudze, ar jaunām prasībām pret dzīvi un varu. Pat ja vara to nav pamanījusi vai negrib pamanīt.