Marks Lekijs. Artefaktu kolekcionārs

"Šogad — absolūti brīnišķīgi! Visi mākslinieki ir vienlīdz neinteresanti savā banalitātē"; "Es šajā izstādē tiku par brīvu — bet tik un tā gribu, lai man atdod manu naudu!"; "Kas ir noticis ar britu māksliniekiem?"; "Kā var atļauties izstādīt ko tādu blakus Bēkonam?"; "Lielākā mēslu kolekcija, ko šogad nācies redzēt"; "Sākot ar nesakārtotu gultu un beidzot ar nemazgātiem traukiem — šis ir labs veids, kā vērot konceptuālās mākslas progresu". "Ieraugot šo, es vairs negribu iet mākslas skolā." Tas, protams, nav nekāds antropoloģisks pētījums, bet uzskatāmi parāda sabiedrības attieksmi pret laikmetīgo mākslu un Tērnera balvu, kas joprojām ir viens no prestižākajiem apbalvojumiem mūsdienu mākslas pasaulē. Ažiotāža pierimusi Milzīga publicitāte, diskusijas un skandāli — ažiotāža, kas tradicionāli tika sacelta ap Tērnera balvu, veicinājusi arī laikmetīgās mākslas "integrāciju" cilvēku dzīvē. Viņi dzirdēja par balvai nominētu Treisijas Eminas nesakārtoto gultu — un viņi gribēja to redzēt. Tērnera balvas nominantu izstāde vienmēr ir bijusi atrakcija un mākslas piedzīvojumu karuselis. Taču pēdējos gados gan ekspozīcija, gan troksnis, kas ap to sacelts, kļuva mierīgāks un klusāks. Publikas interese par šo notikumu joprojām ir liela — izstādi, kura no septembra beigām līdz 18.janvārim apskatāma Teita galerijā, jau apmeklējuši ap 60 000 cilvēku. Par šā gada uzvarētāju profesionālā žūrija izvēlējās britu mākslinieku Marku Lekiju. Pirmdien, 1.decembrī, Londonā notikušajā ceremonijā balvu (25 000 sterliņu mārciņu) viņam pasniedza mūziķis Niks Keivs. Tērnera balvai tika izvirzītas arī Runa Islama (videomāksla), Goška Macuga (instalācija un asamblāža) un Keitija Vilkesa (instalācija; tieši viņas darbā šogad ir redzami nemazgāti trauki) — katrai māksliniecei piešķirta 5 000 mārciņu liela balva. Tērnera balvai tiek izvirzīti mākslinieki, kuri ir jaunāki par 50 gadiem, — tie var būt gan Lielbritānijā dzimuši autori, gan arī ārzemnieki, kuri tur dzīvo vai strādā. Balva kļūst aizvien internacionālāka: Marks Lekijs un Keitija Vilkesa ir briti, savukārt Runa Islama dzimusi Bangladešā, bet Goška Macuga — Polijā. Runči un kino M.Lekijs savos darbos apvieno skulptūru, videomākslu un performanci. Viņš strādā ar laikmetīgās kultūras tēliem — runčiem Fēliksu un Gārfīldu, Homēru Simpsonu un ASV mākslinieka Džefa Kūnsa slaveno piepūšamo trusi, kas veidots no nerūsējošā tērauda. Mākslinieks kultivē savu dendija tēlu — šis dendijs savāc dažādus mākslas citātus un artefaktus un spēlējas ar tiem, ievietojot tos dažādos kontekstos. Tas viņam ļauj aptvert un izpētīt gan šo tēlu transformāciju, gan pašu cilvēku fiziskās esamības fenomenu. Īpaša interese māksliniekam ir kino — M.Lekijs pat pasniedz kinozinātni Frankfurtes Staedelschule. Viņa artistisko lekciju videoieraksti apskatāmi izstādē Teita galerijā: profesors Lekijs stāsta, piemēram, par kaķa tēla evolūciju — no ēģiptiešu mūmijām līdz pat digitālajam resnulim Gārfīldam. Taču M.Lekija darbi prasa skatītāju uzmanības koncentrāciju un iedziļināšanos viņa konceptos. Tā noteikti nav vizuāli aktraktīva vai atklāti provocējoša māksla, jo arī mākslinieks sevi pozicionē nevis kā mākslas ultimātu radītājs, bet gan kā dažādu fenomenu pētnieks, kolekcionārs, eksperimentētājs — viņš pats uzņemas arī skatītāja funkciju. "Kurš tad nevar saprast manu mākslu?" Marks Lekijs jautāja žurnālistiem pēc Tērnera balvas saņemšanas. "Es nesaprotu cilvēkus, kuri mani nesaprot. Kritiķiem vajag darbus, kas izskatās kā māksla, un varbūt mani darbi tā neizskatās. Taču presei ir pārāk liela interese par Benksiju un Demjenu Hērstu, žurnālisti grib nākt uz Tērnera balvas izstādi un izjust šoku, bet pasaulē, kurā dzīvoju, tā nav," piebilda M.Lekijs.