Miks Mitrēvics. Smalkāk, poētiskāk, personiskāk

Viņa māksla patlaban pavisam cita — mazāk vārdu, smalkāk, bet ar cerību, ka darbs paliks atmiņā.Apstādināt brīdi "Balva bija negaidīta, jo ļoti koncentrējos uz darbu... Tā ir tikai šķautne no visa, ko šis darbs man devis — iespēju izstādīties KUMU. Tas ir lielākais muzejs, kādā līdz šim esmu ko darījis. Bet pret balvu pat mēģinu kritiski izturēties. Kā visas, arī šī ir uzmundrināšana šaurā lokā. Māksliniekam jau vajadzīgs, lai ik pa laikam kāds novērtē, jo pašam ar savu pārliecību un darba prieku vien grūti, bet Latvijas māksla ir tik izolējusies..." Gandarījumu par Tallinā pasniegto balvu sagādājot tas, ka laureātu izvēlējās starptautiska komanda, kas "bija ieinteresēti iedziļināties". "Mākslinieks jau tomēr mākslas darbā runā par kādu tēmu. Tāpēc man vienmēr bijis svarīgi sevi parādīt ārpusē, tur, kur darbu neietekmē tas, ko esmu darījis iepriekš. Kur darbs ir balta lapa — uzrunā vai nē." M.Mitrēvicu mākslā visvairāk uzrunājot mākslinieka un skatītāja personiska attieksme pret darbu. "Nekad neesmu domājis, ka kāds caur maniem darbiem ko risina. Bet gribu radīt brīvības sajūtu, parādīt, ka ne viss ir izskaidrojams, aprēķināms. Ka darbs var radīt cilvēkā pārdomas. Man liekas vērtīgi tie darbi, kas parāda kaut ko, ko pirmajā brīdī var nesaprast, ignorēt, bet pie kā vēlāk atmiņā atgriezies un esi spiests par to domāt. Mākslai nav jābūt universālai, nav jāuzrunā plašas masas, jāpanāk uzreiz atdeve. Mūsdienās daudzi uzskata, ka mākslas īstais uzdevums ir šokēt. Māksla mēģina konkurēt ar dzīvi, ar tās uzstādījumiem — ātrāk, lētāk, vairāk, iedarbīgāk. Mani mākslas darbi mēģina tos drīzāk piebremzēt, lai cilvēks saprastu, kur īsti ir piederīgs. Citādi īstenībā tikai inerces dēļ tā dragājam uz priekšu."Bez skandāla Pārstāvēt Latviju Venēcijas biennālē M.Mitrēvicam un E.Deičmanei piedāvāts pēc veiksmīgas dalības Manifestā. "Bija iesākti darbi, uz kuru bāzes mūs aicināja uz kopīgu projektu Venēcijā. Protams, tā ir iespēja māksliniekam plaši rādīt darbu. Praktiski mūsu darbi būs atsevišķi. Mans balstīsies Venēcijas kontekstā. Tā ir ļoti specifiska vide, un vienmēr pārsteidz, ka mākslinieki mēģina no tās izolēties. Baltais kubs vai neitrālā galerija tur izskatās kā joks. Skatītājiem tas ir kā ieiet vakuumā. Es mēģināšu izmantot situāciju." Pašlaik tiekot risināti jautājumi par telpām Venēcijā, bet jau tagad skaidrs, ka Sol (Latvijas ekspozīcijas nosaukums) M.Mitrēvica versijā būs Saule. "Es strādāju neapsildāmā darbnīcā, un novembrī, kad ir auksts, retajās saulainajās dienās, lai varētu pastrādāt, sēžu saulē. Dienas laikā krēsls bīdās pa telpu, sekojot saules gaismas pleķim uz grīdas. Ir tādas lielas ārējas lietas, no kurām cilvēks ir tik ļoti atkarīgs, ka viss to ietekmē var vienkārši sabrukt. Tāpēc es ņēmu sauli — mūsu ilgas, Venēcijas pārbagātību. Darbs noteikti ilustrēs cilvēku atkarību no tās — saule darbinās daļu mana darba. Vai nu kas būs redzams tikai saules gaismā, vai darbosies, vai... Bet es gribu uztaisīt ko tikpat trauslu kā kalkulators ar saules bateriju — ieliec saulē, rēķini, bet ēnā viss pazūd. Sajutu līmenī tas ir tas pats — skriet saulei līdzi." Tāpēc nākamā gada Latvijas ekspozīcija Venēcijā noteikti būšot intīmāka un personiskāka nekā iepriekš. "Ne tik konceptuāla, poētiskāka. Mani darbi nav tik pašpārliecināti un varbūt rada lielāku ticību. Citādi — tev desmit sekunžu laikā ir skaidrs, par ko ir runa. Bet pēc 10 sekundēm arī aizmirsies. Es necenšos pievilināt ar skandālu. Drīzāk strādāju smalkāk un ilgstošāk.