Nepakļaušanās māksla

). Tas ir video arhīvs (www.disobediencearchive.com), kas stāsta par nozīmīgiem politiskajiem, sociālajiem notikumiem pasaulē pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Tajā atspoguļoti notikumi no sociālajām cīņām Itālijā 1977.gadā līdz plašu atbalsi guvušajiem antiglobalizācijas protestiem. Disobedience fokusējas uz to mākslas aktīvistu grupu darbību, kuras dzimušas pēc padomju bloka sagrūšanas, to skaitā alternatīvajiem pilsētas plānotājiem Lietuvā. Uzmanība pievērsta arī 11.septembra notikumiem ASV, kā arī citām nozīmīgām sociālām un politiskām akcijām. Daži darbi jau bijuši apskatāmi Andrejsalā pērn organizētajā Ģentrifikācijas konferencē. Veidotāji šo arhīvu raksturo kā apjomīgu pilsoniskās nepakļaušanās ģeogrāfijas atlantu, kas nepārtraukti tiek pilnveidots, sadarbojoties ar māksliniekiem, kultūras teorētiķiem, filozofiem, politiskajiem aktīvistiem. Kurators un asistents Arhīva autors un kurators ir Milānas Jaunās mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas un Kuratora zinību bakalaura un maģistra programmu direktors Marko Skotīni, kuram, kā noprotams, nav sveša arī Marksa kapitālisma kritika. Savukārt kuratora asistents ir Rīgā dzimušais neatkarīgais izstāžu kurators un Milānas Jaunās mākslas akadēmijas pasniedzējs Andris Brinkmanis. Viņš līdzdarbojies arī Antona Korbijna izstādē Arsenālā, Ilmāra Blumberga ekspozīcijā Venēcijā un 2003.gada latviešu mākslinieku izstādē Tallinā Adaptācija. "Šis arhīvs ir ne vien atmiņu krātuve, tas ir aktīvs arhīvs, ko var izmantot kā instrumentu, lai saprastu laikmetīgo sociālo un politisko aktīvismu. Modernitātes laikmetā politiskā aktīvisma ideja saistījās ar masu kustību. Patlaban tā saistās ar dažādības ideju, indivīda izvēli," stāsta Marko Skotīni, atsaucoties uz Makjavelli ieviesto, Spinozas popularizēto un mūsdienās kreisā teorētiķa Antonio Negri pārņemto jēdzienu "dažādība", kas angliski pazīstams kā multitude. "Politiskā protesta ideja bija pavisam cita. Šodien ar nepakļaušanos netiek teikts nē. Mēs runājam par konstruktīvu procesu. Nevis vēršanos pret kaut ko, pret kādu, bet par alternatīvu pasauļu radīšanu, par sava veida dezertēšanu. Šis arhīvs tātad ir sava veida laikmetīgās politiskās darbības vārdnīca."Postfordisma laikmets Skotīni interesē ideja par mākslas saplūšanu ar laikmetīgo realitāti tā dēvētajā postfordistu ērā, kurā mēs, saskaņā ar sociālekonomiskām teorijām tagad dzīvojam. Šo ēru pretēji rūpnieciskajam laikmetam raksturo tādi elementi kā informācijas tehnoloģijas, patērētājsabiedrība, globalizācija, liels pakalpojumu sektors. Šis laiks, Skotīni redzējumā, ietekmē arī mākslu. "Ražošana mūsdienās tik lielā mērā kā senāk vairs nenotiek fabrikās. Mūsdienās ražošana bieži ir komunikācijas process un komunikācija notiek arī mākslā. Tātad visa mūsu dzīve pakārtota šai komunikācijai, tas ir, ražošanai," skaidro Skotīni. "Senāk darbs bija materiāla aktivitāte, māksla — nemateriāla. Šodien šos fenomenus ir neiespējami nošķirt. Visā divdesmitajā gadsimtā mākslinieki, sākot ar avangardistiem Krievijā, gribēja apvienot mākslu un dzīvi. Tas šķita neiespējami. Radikālākais, kas izskanēja, bija Valtera Benjamina frāze par mākslas politizēšanu un politikas estetizēšanu." Mūsdienās šī robeža starp mākslu un ikdienas dzīvi, viņaprāt, kļuvusi neskaidrāka. Kā piemēru Skotīni min Dišāna pisuāru, vienkāršu funkcionālu priekšmetu, ko ienesa muzejā, kur tas zaudēja savu funkciju un kļuva par estētisku objektu. Skotīni norāda, ka postfordisma laikmetā lēmumus par mākslinieka darba cenu pieņem nevis galeristi, bet izsoles. "Mākslas pasaule ir finanšu pārņemta, tā ir kļuvusi par investīciju. Saistībā ar visiem šiem jaunajiem faktoriem tiek pārskatīta arī mākslinieka loma," norāda Skotīni. Viņaprāt, pēc Berlīnes mūra nojaukšanas viena no interesantākajām sfērām ir mākslas aktīvisms, kura praktizētāji skatītāju vēlas transformēt no pasīva vērotāja par aktīvu sabiedrības locekli. Disobedience mērķis ir radīt vienotu telpu mākslinieciskās, radošās un politiskās prakses savstarpējai mijiedarbībai.