" (SestDiena, 22.10.2011.) Kad un kā atveras, uzzied cilvēkā talants, sevišķās dotības, noskrien tā "Dieva dzirksts", kuras dēļ retus īpatņus apbrīnā mēdzam uzrunāt par ģēnijiem, mēs laikam nekā neuzzināsim - pārāk intīms process, lai to izklāstītu vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem. Turklāt, kā smejies, ģēniji mēdz paslēpties dažādās čaulās - ne vienmēr tie ir publiskas personas vai tā dēvētie mākslu vai radošās pasaules personāži; es pazinu vienu Alsungas sieviņu, kura bija ģeniāla cimdu adītāja un dziedātāja, nudien, Dievs viņai bija piešķīris īpašas prasmes "no nekā" (piemēram, paknapiem melnas un pelēkas dzijas kamolīšiem) uzburt neiedomājamu musturu dūraiņus. Un cik šādu tautas ģēniju dzīvo mums blakus, vārdā un masu medijos necildināti!
Bet - aktieri? Tie, kuriem amats un kāda iekšķīga vēlme prasa un ļauj publiski līdzināties kādam no «ģēnijiem», vai tas būtu Džozefa Fainsa iemīlējies Šekspīrs, Nikolas Kidmenas Virdžīnija Vulfa ar visu kumpo degunu, sera Entonija Hopkinsa prezidents Niksons un paštīksmais egoists Pikaso (te piesaucu tikai dažus apbrīnojamus «būtiskās līdzības» piemērus slavenās filmās) vai mūsu pašu teātrī - Kaspara Znotiņa Imants Dzejnieks Ziedonī un Visumā, Ivara Stonina pusdulnais skaņu izvilinātājs Mocarts Nacionālā teātra Amadejā vai Elzas Radziņas reālā britu aktrise Stella Kempbela senā izrādē par Bernarda Šova mīlu? Protams, pirmais, kas nāk prātā katram, ir aktiera portretiskā līdzība un veikla ārējā veidola imitācijas prasme, tak tās ir «tehnikas lietas» - grims, parūkas, zīmīga plastika, runas maniere -, kuras nav diži liela māka noskatīt, aizgūt un kopēt. Taču neba šīs pazīstamās ārišķības liek cilvēku simtiem noelsties - jā, viņš patiešām bija tas dzejnieks! Kā par Imanta Skrastiņa Dzejnieku, varbūt Čaku (jo portreta līdzības tur nebija) leģendārajā latviešu režijas klasiķa Pētera Pētersona izrādē Spēlē, Spēlmani, izrādē - dzejas teātra etalonā, kurš joprojām nav pārspēts.
Lūk, šķiet, šeitan arī meklējama atbilde būtībā metafiziskam jautājumam. Ko tad mēs "uzpazīstam" aktieru iemiesotajos ģēnijos, nu, par provi - Čakā - Skrastiņā, kura dvēseli savukārt iemiesoja Andas Zaices kā liesmiņa plīvojošā Meitene? Vai tad viņa, aktiera, portretisko atbilstību? Nē taču. Un kā tādā gadījumā "atpazīt" slavenības, kas vēsturē nav atstājušas savus dokumentālos noģīmjus? Bet sakām taču - viņš ir izliets Šekspīrs vai - viņš tiešām ir Hamlets! Vai Mārgareta Tečere (Merilas Strīpas jaunā kinoloma)…
Tas, ko mēs identificējam kā "oriģinālu", ir optiskā ilūzija. Kaspars Znotiņš nav Ziedonis, Vija Artmane nav Anglijas Elizabete, Vilis Daudziņš nav Aleksandrs Čaks (talantīgajā Ģirta Nagaiņa TV izrādē), Rēzija Kalniņa nav Frīda Kalo un, Die's pasarg, nekad nebūs Marlēne Dītriha. Viņi ir un būs talantīgu aktieru, spēlmaņu uzburtas vīzijas, priekšstatu kopums par tēliem, kurus mēs, skatītāji, iedomājamies pazīstam. Man šķiet, šajā svētajā apmānā arī slēpjas teātra burvība un… teātra lāsts. Jo maska, lai cik meistarīga, krīt. Mums lemts pavērot to, pirms tā čaula izgaist. Un būt laimīgiem, ka esam ļāvušies teātra apmānam.
Tikšanās ar spilgtu, izcilu, varbūt pat ģeniālu aktieriskās enerģijas izlādi kādā konkrētā cilvēka tēlā arī ir spēcīgs psihisks pārdzīvojums. Paradokss, bet pasaules teātra vēsture zina stāstu par daudzām jaunām meitenēm, kas iedvesmojušās no Sāras Bernāras aktierspēles Hamleta lomā 1899. gada izrādēs. Bernāra Hamletu tēloja, būdama teju 60 gadu veca, gandrīz kurla un ar porcelāna protēzi gangrēnas nopostītās kājas vietā. Zāle ovācijās esot zvērojusi kā negudra.