Paldies Sarmītei Ēlertei

Bet blogs šodien laikam nevar būt ne par ko citu, kā par Sarmīti Ēlerti.  Vispār Latvijā nav neviena, kuru es pazīstu ilgāk par viņu.  Pašā pirmajā dienā, kad abi ar mammu ieradāmies Rīgā, tas bija 1989. gada septembra pašā sākumā, mēs izgulējām nakti vecajā VEF rūpnīcas profilaktorijā (tur es nodzīvoju veselu gadu apmaiņā pret to, ka es VEF augstākajai vadībai, tajā skaitā LMT šefam Bindem, mācīju angļu valodu), un nākamajā rītā devāmies uz Vecrīgu un uz Latvijas Tautas frontes māju.  Gājām iekšā pajautāt, vai varam kaut ko darīt lietas labā.  Uzzinājusi, ka ir ieradies žurnālists, dāma mūs aizvadīja līdz LTF informācijas centram, un tur sēdēja Sarmīte un teica, ka jā, protams ir ko darīt.  Šķiet jau tajā pašā dienā es tiku pielikts pie preses paziņojumu tulkošanas.

Brīdī, kad izveidojās laikraksts Diena es jau biju atpakaļ Amerikā, strādāju Amerikas Latviešu apvienībā, un pirms pirmā numura iznākšanas tapa sarunāts, ka arī es tam uzrakstīšu materiālu.  Tas bija par vārdā nenosauktu ASV Valsts departamenta (tātad -- ārlietu ministrijas) pārstāvi, kurš paredzēja PSRS sabrukumu.  Materiāls tika publicēts laikraksta pirmajā lappusē, un domāju, ka vārdā nenosauktais Valsts departamenta pārstāvis nedusmosies, ja es tagad, 18 gadus vēlāk, atklāšu, ka tas bija Pols Goubls -- tas pats, kurš patlaban blogo tepat  Dienas elektroniskajā variantā.

Nevienu laikam nepārsteigts atziņa, ka Diena -- tas ir mans laikraksts.  Atzīšos godīgi, ka joprojām neesmu apradis ar kompakto variantu, bet tas jau nav galvenais.  Sarmītes (un, ja kas, arī Paula Raudsepa, Māras Miķelsones, Vikijas Valdmanes, Askolda Rodina, Aivara Ozoliņa un daudzu citu lielisku cilvēku) vadībā Diena ir nepārtraukti un nepārprotami stāvējusi par to, kas ir svarīgs arī man -- par godīgu politiku, par likuma spēku, par izglītotu, daudzpusīgu un tolerantu sabiedrību.  Protams, ir cilvēki, kuri laikrakstam nevar piedot to, ka kādreiz tas par kādu politisku partiju rakstīja labu, bet pēc tam sliktu.  Ja cilvēkam starp ausīm ir mazliet pelēkās vielas, viņš tomēr saprot, ka mainoties apstākļiem, mainās arī viedoklis.  Bez Dienas Latvija būtu daudzreiz nabadzīgāka valsts.  Mani ar avīzi saista tas, ka esmu bijis abonents no paša sākuma, šad tad šo to laikrakstam esmu uzrakstījis, jau trīs gadus esmu piedalījies Dienas skolas veidošanā, un, protams, nu jau gadu un vairāk esmu blogotājs laikraksta elektroniskajā variantā.  Paldies Sarmītei par 18 gadu darbu.  Varu viņai vēlēt visas iespējamās veiksmes tālākajā darbā.  Jo vēl joprojam Latvijas Tautas frontes ideālu izpildīšanā ir ko darīt.

Jauku visiem dienu!