Šodienas tehnoloģijas ir devušas mums iespēju saņemt jaunumus uzreiz un visur,šādi radot pārprastos indivīdos mānīgu priekšstatu par pārsvaru pār “t.s. neattīstītiem” ļaudīm pasaules perifērijā.
Patiesībā tikai piecdesmit gadus atpakaļ sievietes par savām tiesībām būt līdztiesiski pārstāvētām tradicionālās sabiedrībās cīnījās ne tikai pēckara Eiropā, bet arī brīvās pasaules šūpulī ASV. Brīvās pasaules sievietes atšķirībā no savām māsām kolektīvajā un PSKP vadītajā telpā cīnījās nevis par abstraktu ļaužu masu, bet gan par katras individuālas sievietes tiesībām noteikt savu dzīvi. Tāpēc sievietes līdzīgi kā vīriešu uzvara individuālā sportā ir visupirms šo indivīdu un viņu ģimeņu sūra darba un neatlaidības sasniegums.
Par uzvarētājiem Austrālijā kļuva Marija Šarapova un Novaks Džokovičs. Saņemot uzvarētāja kausus, abi uzvarētāji. izsakot lērumu pateicību, kā pirmo ierasti veltīja saviem vecākiem un ģimenei. Diezgan savādi, atšķirībā no Eurosport vai ZDF komentētājiem, bija dzirdēt Krievijas RTR komentētāja izteikumus par “mūsu Mašu”. Tas kārtējo reizi atgādina arī par (www.ltv.lv) un citu Centrāleiropas plašsaziņas līdzekļu nekritisko attieksmi pret individuālo sportistu sasniegumiem. Kad šādi olimpieši uzvar, tie tiek celti vai kolektīvās nācijas Dievu kārtā, bet, kad viņi “uzdrošinās” zaudēt, tiek vienkārši novelti ellē.
Šāda individuālu sportistu panākumu piesavināšanās kolektīvai pašslavināšanai patiesībā liberālai demokrātijai nepiestāv, jo tā veicina greizu sapratni par valsts un indivīda tiesiskajām attiecībām. Sekojot padomju režīma inercei, kur individuālisms un ģimenes vērtības tika plānveidīgi iznīdētas, ģimeņu un individuālie panākumi arī Latvijā tiek automātiski saistīti ar kolektīvo un tautas kopību. Jāpiemin, ka vienīgais veids, kur kolektīvajā sabiedrībā indivīda vai ģimenes individualitāte tika novērtētas, bija varas pīrāga turētājiem pietuvinātu ļaužu lokā. Šādi jebkura indivīda vai ģimenes sasniegumi tiek automātiski asociēti ar varas turētājiem pietuvinātā statusu. Tāpēc no ģimenes un indivīda pāri vairs nekas nepaliek, jo viņš ir kļuvis par daļu no korporatīvas “nacionālās ģimenes”, kuras postpadomju telpā ierasti vada bijušie nomenklatūras pārstāvji.
Šādas “nacionālo ģimeņu” korporācijas rada greizu priekšstatu par liberālā demokrātijā piekoptu sporta politiku. Tā tikai “ģimenes korporācijai” pietuvināti gūst iespēju cīnīties par papildus finansējumu savai sporta veida federācijai, kamēr sporta funkcionāri bezbēdīgi bauda šo sportistu “kolektīvajā krājkasē” iemaksātos darba augļus, bet, piemēram, Uļjanai Semjonovai un Jānim Lūsim pēc karjeras beigām ir jādomā kā savilkt galus ar galiem kopā.
Izkropļotā sapratne par “nacionālo ģimeni” un tās kultivēšanu ar plašsaziņas kanālu palīdzību ir veicinājusi postpadomju nomenklatūras pārstāvju nesodītu iedzīvošanos uz nodokļu maksātāju rēķina. Gruzijā pagājušo nedēļu tika arestēti bijušā komjaunatnes pārstāvja un “minigarha” Badri Patarkatsišvili īpašumi. Lai arī šādi apsviedīgi darboņi sauc sevi par uzņēmējiem, tomēr vairāk kā par izveicīgiem darboņiem tādus tipāžus nosaukt nevar, jo pāradiet, piemēram, kaut vienu postpadomju nomenklatūras darboņa izveidotu un plaukstošu uzņēmumu Latvijā? Kamēr Gruzijas prezidents, iespējami ieklausoties sava padomnieka Marta Lāra padomos, pašās saknēs izravē “minigarhus”, Latvijas “nacionālo ģimeņu” kults tiek klusām turpināts. Vai ilgi vēl?