Pirmkārt, Latvijā tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuri nav nodarbināti un nav pašnodarbinātas personas, un ļoti bieži tieši tie ir tie cilvēki, kuriem apdrošināšana būtu vajadzīga visizmisīgāk. Nāk prātā nevien pensionāri, bet arī vientuļās mātes. Jākonstatē arī tas, ka daudzi darba ņēmēji strādā uzņēmumos, kuri knapi var atļauties maksāt minimālo algu, kādu vēl apdrošināšanu? Otrkārt, _Diena_ (un ne tikai) pareizi konstatējusi, ka šī ir joma, kurā ir vēl daudz citu jautājumu bez atbildes: Kas iekasēs naudu? Vai ar to varēs nodarboties jebkura apdrošināšanas firma? Kādus medicīnas pakalpojumus jaunā sistēma nodrošinās?
Rodas jautājums arī par to, vai demokrātiskā valstī valdība ļaudīm drīkst pateikt, ka viņiem obligāti ir pērkama apdrošināšana. Grib kāds sevi bendēt nost, kāda valstij gar to daļa? Tikpat labi varētu pateikt, ka obligāti ir pērkami svaigi augļi un dārzeņi, bet obligāti jāatsakās no alkohola un cigaretēm. Taču šķiet galvenais ir tas, ka obligātā apdrošināšana varbūt nodrošinātu pietiekami daudz naudas, lai beidzot vismaz daļēji virzītos uz priekšu veselības aprūpes sistēmas pilnveidošanā, un tas nu reiz ir solidārs pasākums, kurā piedalās arī tie, kuriem veselība nestreiko un samaksātā nauda par apdrošināšanu vismaz pagaidām neatgriežas maciņā.
Ceru, ka šī saruna turpināsies. Patlaban situācija ir apmēram tāda pati, kā Sociāldemokrātiem ar domu par tautas vēlētu prezidentu. Pirms kāda brīža kādā laikrakstā sociķu runas vīrs Jānis Dinēvičs stāstīja, ka pagaidām vajagot grozīt tikai divus pantus Satversmē, kuros noteikta prezidenta ievēlēšanas kārtība. Visus jautājumus par kandidātu izvirzīšanas kārtību, prezidenta pilnvarām u.tml. varot risināt pēc tam, jo referendumā tautai uzdodot pārāk daudz jautājumu, tauta apjukšot. Citiem vārdiem sakot, gāzīsimies aizā vispirms un tad sāksim cerēt, ka apakšā ir kaut kas mīksts, uz kā nolaisties. Ne velti tautā ir sakāmvārds par lielu mērīšanu, pirms kaut kas tiek griests, un tā kā obligāta veselības apdrošināšana tomēr būs sava veida nodoklis, te šis princips nepārprotami liekams lietā.
***
Un divi vārdi par laikrakstu kvalitāti. Šodien Dienā 5. lappusē rēgojas liels virsraksts: "KNAB: IZM valsts sekretāra vietnieku Cini jāsauc pie kriminālatbildības." Ja ne reportiere Vita Dreijere, tad vismaz kāds redaktors Dienā būtu varējis pamanīt, ka virsrakstā ir gramatikas kļūda. Pie kriminālatbildības jāsauc nominatīvs, nevis akuzatīvs, tādad Cinis, ne Cini.
Savukārt Latvijas Avīze, šķiet, nevar izlemt, kas īsti ir Raivis Dzintars. Tad, kad viņš laikrakstā raksta tekstus vai intervē ļaudis, tad viņš skaitās žurnālists. Savukārt šodien vairākās vietās laikrakstā viņš ir partijas "Visu Latvijai!" vadītājs. Tas diemžēl ir garām -- īsti žurnālisti tomēr neiesaistās politiskās partijās, un nopietnu laikrakstu redaktori saprot, ka politiskās partijas vadītāja rakstītais vienmēr ir interpretējams kā attiecīgās partijas reklāmraksts, nevis žurnālistikas procesa rezultāts. Tikpat labi LA varētu palūgt Finanšu ministru Oskaru Spurdziņu no darba brīvajā laikā rediģēt laikraksta finanšu lappuses. Saku vēlreiz -- garām.
Jauku visiem dienu!