Man pašam tuvs ir projekta mērķis, kas paredz 10 gadu laikā padarīt Latviju un Baltijas jūras reģionu par tīrāko vietu pasaules kartē – dot iespēju dabai atveseļoties, to attīrot no plastmasas pudelēm, gumijas riepām, indīgām krāsu bundžām un citiem atkritumiem.
Katru gadu cilvēku skaits, kuri piedalās Lielajā talkā pieaug un tas rada pamatu optimismam par to, ka viss vēl nav zaudēts, ka Latvijā tomēr ir cilvēki, kas gatavi nākt kopā un darīt mūsu valsti skaistāku.
Šogad būs pirmā reize, kad Lielajā talkā ikviens aicināts ne tikai vākt atkritumus kā tas ir bijis iepriekšējos gadus, bet darīt arī citus labus darbus – stādīt kokus, radīt brīnišķīgas puķu dobes, izgatavot putnu būrīšus, atjaunot žogus, soliņus vai tiltiņus. Daudzas lietas ir iespējams izdarīt bez milzīga budžeta, gadiem un mēnešiem ilgas plānošanas un šī talka ir lielisks impulss, lai Latvijas iedzīvotajiem atkal rastos pārliecība, ka mēs tomēr varam.
Neskatoties uz to, ka Latvija ir piedzīvojusi pasaulē dziļāko ekonomisko krīzi, ir jūtams, ka ar katru dienu rodas arvien vairāk cilvēki, kuri ir gatavi dzīvot un strādāt Latvijā, turklāt darboties ne tikai, lai uzturētu sevi un savas ģimenes, bet gan palīdzēt arī saviem līdzcilvēkiem. Lai arī liela talka reizi gadā ir lieliska iespēja kā to darīt, ir cilvēki, kas ir gatavi aktīvi darboties sava novada sakārtošanā ievērojami biežāk nekā tikai reizi gadā. Daudzi ir sapratuši, ka, lai Latvija sasniegtu lielus mērķus ir jāsāk pašiem ar sevi, kaut vai ar mazumiņu.
Man nav nekas pret to, ka cilvēki televīzijas kameru gaismā sakopj Rīgas jūrmalu, Brīvdabas muzeju, vai citas sabiedriskās vietas, tomēr bieži vien tiek aizmirsti cilvēki mums līdzās kaimiņos – onkulis no pretējās sētas, kurš nespēj pats salabot sētas žogu, vai kaimiņu vecmāmiņas, kurai bērni un mazbērni dzīvo ārzemēs. Atcerēsimies par saviem līdzcilvēkiem!