Diskusijā par jauno mediju ienākšanu mūsu dzīvē un līdz ar to arī politiskajā cīņā skan cildinājums ASV jaunā prezidenta Baraka Obamas kampaņai, kura esot tikusi izcīnīta internetā, un nopēlums mūsu pašmāju politiķiem, kuri esot tik nemākulīgi interneta iespēju izmantošanā. Cauri visam vijas uzsvars uz interneta mediju uzvaras gājienu un visa vecā, tradicionālā neizbēgamo bojāeju.
Par Obamu runājot, atļaušos piebilst, ka ne jau internets un ne jau čivināšana nesa viņam uzvaru. Esmu ASV dzīvojusi vairāk nekā trīs gadus, tuvumā sekojusi līdzi 2004.gada vēlēšanu kampaņai un tās ietvaros pabijusi klātienē arī abu lielo partiju konventos Bostonā un Ņujorkā.
Tas, par ko ASV pārliecinājos, ir fakts, ka tur vēlēšanās un ne tikai reizi četros gados tomēr notiek diskusija par saturu, par idejām. Demokrātu un republikāņu dzīves uzskati ir gana skaidri, tādēļ arī piesliešanās vienam vai otram kandidātam ir vairāk gan atkarīga no idejām, nevis līdzekļa – ar to es domāju TV, internetu utt., caur kuru šīs idejas tiek apspriestas. Tādēļ arī Obamas uzvaras gājiena pamatā manuprāt tomēr ir viņa piedāvātais saturs, ne veids, kādā tas nonācis līdz vēlētājam. Nenoliegšu gan arī to, ka normālā politiskā cīņā jāizmanto jebkurš līdzeklis.
Un te nu mēs nonākam līdz Latvijai. Mūsu valsts lielākā nelaime līdz šim ir bijusi tā, ka atkal un atkal katrā vēlēšana kampaņā mēs diskutējam vai nu par krieviem, sarkanajiem, labajiem, sliktajiem vai korumpētajiem. Tagad par jaunajām tehnoloģijām. Mēs nediskutējam par idejām, kā uzlabot mūsu ikdienas dzīvi. Mēs nerunājam par nodokļiem, jaunu darba vietu radīšanu, par izglītību, par veselību. Mēs to neprasām no saviem tautas priekšstāvjiem, bet pēc tam brīnamies, ka viņi to mums arī nepiedāvā. Nav pieprasījuma, nav piedāvājuma.
Kad dzīvoju un strādāju Igaunijā, tad jau 1999.gadā tur parlamenta vēlēšanu laikā diskusija bija par saturu – par nodokļiem un citām ikdienas dzīvē būtiskām lietām. Par atšķirību starp situāciju Latvijā un Igaunijā šobrīd man laikam jums nav jāstāsta.
Ir 2009.gads Latvijā, pašvaldību vēlēšanu kampaņa ir sākusies – krievi nāk, es Rīgas mērs, tu Romas pāvests … Latvijā atkal diskutējam par mūsu ikdienas dzīvē ļoti nozīmīgām tēmām…
Ja ļausimies paši ilūzijai, ka mūsu problēmas atrisinās nevis kvalitatīva valsts un sabiedrības pārvalde, bet joprojām kāds ar smuku seju un baltu kreklu, bet vēl labāk, ja tas arī īpaši labi pārvalda jaunās tehnoloģijas, tad nekas jau mūsu pīļu dīķī arī nemainīsies.