Ar hip hip urrā un draudzīgu papliķēšanu pašiem uz sava pleca vakar pacilātā un krējumsaldā gaisotnē notika oficiālās "Rīgas mākslas telpas" atklāšanas svinības. It kā 1500 m2 izstāžu telpas. It kā vieta mākslai, bet tā, kā zināms, pieder tautai. It kā visiem prieks. Un ikviens ir laimīgs. Telpu pārbūves arhitekts Andis Kalniņš savu svinīgo runu sāka vārdiem: viss sākās no nekā... Stāvu un skatos uz atturīgi pelēkajām sienām un indīgi pie sevis piebilstu: un beidzās turpat - pie nekā!
Un tad man likās, ka šauju pār strīpu. Ka ne jau viss ir tikai melns un balts (nu, ja, jaunā izstāžu zāle ir melns un pelēks). Un ir labi, ka vispār kaut kas pie mums notiek. Un vispār man jābūt pateicīgam. Un man jāsmaida..... un vēl viss kaut kas tik daudz jādara...
Gāju galeriju raudzīt vēlreiz. Uz mistiskā sarkanīgā granīta noskaņās risinātā ieejas vestibila un saulaini riģipšotās Rīgas rātsnama pazemes fona atturīgā pelēki melnā pazemes izstāžu telpa patiesi ir labākais, kas šai kompleksā ir noticis. Par to prieks. Taču, kā zināms, visas pasaules nelaimes rodas no salīdzināšanas. Un arī es atdodos šim grēkam. Tiklīdz kā sāku vilkt paralēles ar pasaules labākajām izstāžu zālēm, tā "Rīgas mākslas telpa" vairs tāda debesmanna nešķiet.
Ieeja. Atrast to var tik zinātājs. Pirmajā reizē iekļūšana man prasīja 5 minūtes un 4 aptaujātus Rīgas Domes darbiniekus. Tomēr beigās iekšā tiku. Ieejas halle - nekāda. Nekas te vēl neliecina par pazemē valdošajām stila vēsmām vai par kādu citu pārdzīvojumu. Modernajās mākslas galerijās tik ierasto kafijas un mākslas prieku un nieku veikaliņa ar te nav.
Lielā izstāžu zāle. Labākā kompleksa sastāvdaļa. Uz grīdas smuks betoniņš. Vienā pusē mistiskas kāpnes. Pieņemu, ka tās te jau bija. Lai uz nākamo līmeni tiktu invalīdi, tiem jālieto pacēlājs. Khmmm... bet izstādes sākums ar slīpajiem pandusiem jau likās tik cerīgs. Kāds bija domājis par invalīdiem, bet ne līdz galam un ne to labāko.
Detaļas. To nav daudz, bet tas, kas ir, izskatās lēti un senīli. 60x60 cm sarūtoti piekārtie griesti. Paldies dievam, melni. Lampas lētākās. Kāpņu margas tā zīmēja 80tajos. Norāžu sistēma neeksistē. Ir grūti saprast, kur mirstīgais drīkst iet, kur ne. Kamēr nekliedz un ārā nedzen, eju visu, kur var tikt. Citiem līdzīgas problēmas. Kā paveru durvis uz DADAS kinozāli, tā man seko virkne citu ļautiņu, kas paši pievērtās durvis paraustīt baidījās. Uz mirkli jūtos kā līderis.
Pozitīvais. Labi, ka tāda zāle ir. Labi, ka tā apaugs ar mākslas darbiem un tad telpa būs tikai neitrāls fons. Labi, ka tā nav pasaules dārgākā mākslas galerija. Pietiek jau ar tiltu. Labi, ka te ir tāds plašums. Labi, ka nenokrāsoja dzeltenu.
Rīgas mākslas telpa
Avots: LETA
- Projekts: SIA \'\'Smartdesign\'\'
- Telpu izbūve: pēc SIA \'\'Rīgas nami\'\' pasūtījuma veica SIA \'\'Abora\'\'
- Būvniecības izmaksas: Ls 1 065 672,48,
- Projektēšanas izmaksas: Ls 26 521