Patiesībā, sākot no vakardienas līdz šodienas rītam, kad man galvā pamazām nogulsnējās jaunā bloga ieraksta teksts, līdz prezidenta intervijai radio biju arī tam izdomājusi jau nosaukumu – Mēs jau to esam pārcietuši. Ar to es domāju valstī notiekošo ārprātu, kad cilvēks, policijas aizturēts, tātad pilnīgā valsts pārziņā ņemts cilvēks, var gandrīz iet bojā.
Nav svarīgi, cik bīstams noziedznieks būtu šis cilvēks (te gan vietā būtu mūsu valdošo politiķu bieži atkārtotā frāze attiecībā uz kādu citu apsūdzētu personu – kamēr tiesa nav atzinusi par vainīgu, neviens nav vainīgs), ja viņš ir valsts rokās nonācis, nekas tāds ar viņu nedrīkst notikt. Neatkarīgi no tā, vai viņš pats bēga, vai bēgšana tika provocēta un imitēta. Ja viņš ir valsts un policistu rokās, tad viņam un viņa tuviniekiem ir jābūt drošiem, ka viņš kādreiz pārnāks mājās sveiks un vesels.
Dīvaini, ka nevienai valsts amatpersonai tas neliekas uztraucoši un neviens nav uzņēmies atbildību. Vienīgais, ko augstākās amatpersonas var izdvest, ir tas, ka viņi ir policijas pusē. Viss tāpat skaidrs bez tiesas un izmeklēšanas.
Mēs jau esam to redzējuši un pārcietuši, un rētas dziedējam joprojām. Latviešu tautas apziņā un ne vienā vien ģimenē joprojām dzīvas ir atmiņas par laiku, kad cilvēki, nonākot valsts iestāžu nagos, dzīvi vairs nepārnāk. Bez tiesas un izmeklēšanas.
Bieži ar meitu ejot garām tagadējai Valsts policijas mītnei Stabu ielā mūsu dzīvesvietas tuvumā, viņa ne reizi vien ir uzdevusi jautājumu par pie šīs ēkas novietoto piemiņas zīmi padomju laika represijām – Melno slieksni. Es nenogurstu atkārtot, ka bija reiz tādi laiki mūsu valstī, kad cilvēki no šiem pagrabiem neatgriezās. Mana meita to uztver ļoti nopietni, jo arī manu ģimeni ir nežēlīgi skārušas padomju represijas.
Sakiet man, manas valsts vadītāji, ko lai es savai meitai atbildu, kad viņa man jautās, kāpēc Edgars Gulbis gandrīz "neatgriezās mājās"?
Pilsoņi, neguliet mierīgi, citādi būs par vēlu pamosties.