Politika caur smiekliem
4. Ars Baltica fotomākslas triennāle Neuztraucies — esi zinātkārs! Andrejsalas Korpusu cehā un Ēdnīcā līdz 18.V
Ķīles pilsētas galerijas rīkotajā starptautiskajā ceļojošajā izstādē piedalās mākslinieki no Baltijas jūras valstīm, un Latvijā to organizē Laikmetīgās mākslas centrs. Lai arī nosaukumā vīd fotomāksla, krietnu tiesu skates okupējuši videostāsti, arī pa kādai instalācijai un objektam, tāpēc pilnīga izstādes iepazīšana laika ziņā līdzināsies kinoseansam. Daļēji aizgūts no Bobija Makferina populārās dziesmiņas Don"t Worry, Be Happy, izstādes moto tomēr aicina nevis vienkārši būt laimīgiem, bet iesaistīties un uzdot jautājumus; pēc kuratoru (Dorotijas Bīnertes (Vācija), Kati Kivinenas (Somija), Enriko Lungi (Luksemburga)) teiktā, "mākslas raisītā zinātkāre nekam nekalpo un iedrošina mūs neļauties neoliberālas argumentācijas primitīvismam vai apstulbinošajām mediju stratēģijām". Izstādes tematiskā motivācija ir pievērsties "problēmām un bailēm, kas radušās mūsdienu sabiedrības pārmaiņu rezultātā".
Baidīsimies kopā ar pārējo Eiropu? Kamēr austrumeiropieši, primitīvā kapitālisma nogurdināti, turpina tiekties pēc Ziemeļvalstu stabilās un visiem pieejamās labklājības, katalogā plaši apcerēts, kā globalizācijas ietekmē tā jau pamazām gaist, jo nacionāla valsts vienkārši vairs nespēj pasargāt savus pilsoņus — ne no darba zaudēšanas, kad ražotne pārcelta uz lētāka darbaspēka zemi, ne no īstiem vai iztēlotiem terorisma draudiem. Eiropieši savukārt savu nedrošību un bailes transformē agresijā pret citādajiem — imigrantiem, minoritātēm, autsaideriem. Manāmais kreisums un politiskas mākslas pieteikums var asociēties ar zināmu starptautisku konjunktūru, garlaicību, kailiem lozungiem vai pārgudrām koncepcijām. Tik tiešām — ir piemēri, kuros komentārs grūti samērojams ar pašu darbu potencēm raisīt līdzīgas asociācijas; negribas piekrist, ka Tanjas Nellemanes Poulsenas (Dānija) gleznaini pašvērtīgās instalācijas no grāmatām un izgrieztiem siluetiem apliecina ikviena vēstījuma subjektīvismu un apšauba attiecību iedabu vai Aleksandra Vaindorfa (Zviedrija) projekts ar studentu vēstulēm valdībai ir kas vairāk par socioloģisku reportāžu.
JAUTRĪBA UN NOSLĒPUMI
Tomēr ir darbi ar labu pēcgaršu. Kā zināma izstādes nagla un pamatīgas pozitīvisma (bez kādām pēdiņām) zāles iedarbojas Tellervo Kaleinenas un Olivera Kohta-Kaleinena (Somija) Sūdzību koris — dažādās valstīs ļaudis jautri izdzied savu neapmierinātību, gluži vai pēc latviskās paražas "liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama". Gan par to, ka "lidostas drošībnieki man atņēma mutes skalojamo" un "auto vienmēr brauc ātrāk, kad šķērsoju ielu", gan par to, ka "bezbērnu ļaudis man māca audzināt bērnus" un "strādājot bagāts nekļūsi". Gluži tāpat kā Latvijā, arī citur ļaudīm apriebušies lielveikali un reklāmas, naudas trūkums un nepieklājība, bet dziedādami viņi tam visam paceļas pāri, ierādot negācijām īsto vietu. Sava veida smieklu terapija ar mazliet sarkastiski ekoloģisku noti izstaro no Katrinas Tēsas (Igaunija) fotogrāfiju sērijas Rokasgrāmata radošajā nekārtībā. Augstākais līmenis. Pudeles, maisiņi u.c. atkritumi uz dabas fona papildināti ar dziļdomīgām sentencēm par krāsu un formu uztveres estētiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem, piemēram, apaļu margarīna bundžiņu var nepacelt, bet apcerēt: "Saskaņā ar fen šui viss lineārais rada problēmas, turpretī viss apaļais rada laimes sajūtu."
Šur tur pavīd arī mazliet mistikas. Kristīna Inčūraite (Lietuva) savam kūdras purva glābšanas projektam piesaistījusi tādas kā mītiskās Nesijas radinieces — purvā dzīvojošās maumas, kuru lodāšanu, kustinot purva virsmu, demonstrē animācija. Svena Jones (Vācija) darbā Austrumprūsija 2007 vērojam senatnīgi dūmakainām Polijas purvu ainavām uzslāņotus Lielvācijas mītus. Savukārt J&K (Vācija/Dānija) telpiskās kolāžas, kur kičīgos salikumos saplūdināti klasiski sakrālās mākslas elementi un Baltijas svētvietu fragmenti, banāla šova stilistikā pretendē uz kultūras ietekmju daudzveidības demonstrēšanu.
CITĀDĪBAS PĒTĪJUMI
Tādas tēmas kā starpkultūru dialogs, migrācijas un identitātes problēmas parādās gandrīz nevienā laikmetīgās mākslas skatē, un šeit to ir Rīgas kontekstam neparasti daudz. Petras Baueres (Zviedrija) video Rana veido apjomīgāko viedokļu spektru par kādu reālu atgadījumu Zviedrijā, kad trīspadsmitgadīga musulmaņu meitene apprecējusies ar astoņpadsmitgadīgu libāniešu puisi pēc islāma tradīcijām. Puisim tas beidzies ar krimināllietu, meitenei, kam piedzimis bērns, — ar nonākšanu sociālās aprūpes aizbildniecībā. Autore bezkaislīgi sastata viedokļu atšķirības, sev atstājot tikai jautājumu uzjundītājas lomu. Secinājums par imigrantu dzīvi paralēlā universā, ignorējot mītnes zemes likumus, ne bez pamata atgādina par sen sākušos tautu staigāšanas laikmetu. Citos videostāstos var iepazīties ar toleranto musulmanieti Fatmu un norvēģieti Klaudiju, kas savukārt vēlas dzīvot alternatīvi — autobusā, nevis mājā (Bodila Furu (Norvēģija), Mana vide). Kolonels un Kaleds D.Ramadans (Dānija) demonstrē autobiogrāfiskus video par bērnības iespaidiem Alžīrijā un Libānā un aptaujā dāņu garāmgājējus par viņu dažādajām izjūtām, sastopot dažādus ārzemniekus, u.tml. Tuvāk Baltijas reģiona problēmām izrādās Anu Pennanenas (Somija) Tallinas projekts — Igaunijas galvaspilsētas pusaudži, viņu noskaņojuma un nākotnes plānu vērojumi.
Visbeidzot skatītājs varētu jautāt — bet kur tad Latvijas devums? Tā ir Kaspara Gobas fotosērija homo@lv, kas skatāma vien katalogā un citās izstādes apceļotajās zemēs. Seksuālo minoritāšu tēma ir viens no latviešu mākslas vismazāk skartajiem jautājumiem, turklāt izrādījies pārāk bīstams vietējai sabiedrībai. Ja mākslas spēja iejaukties realitātē un neatstāt vienaldzīgu uzskatāma par veiksmes kritēriju, šis laikam būs viens no piemēriem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.