Man te tomēr būtu gribējies arī variantu pa vidu -- "šad tad", "kam negadās?" vai "pēc vajadzības". Un vēl vairāk -- "kā kurš politiķis". Jo lieta ir tāda, ka vienalga, cik viegli mums apskatniekiem nebūtu ņirgāties par melīgajiem, dumjajiem, liekulīgajiem un visādā citādā veidā apsmejamiem vai nolādāmiem politikāņiem, tomēr negribas palaist vaļā domu, ka lielākoties tomēr politikā darbojas godīgi un apzinīgi pilsoņi. Attieksmi pret politiķiem tomēr veido viņu redzamākie pārstāvji. Nu ir tā, ka premjerministram Aigaram Kalvītim daudz biežāk vajadzētu ļaut iesilt smadzenēm, pirms tiek iedarbināta mute. Turklāt, kā tas konstatēts citreiz, gadās arī tādas reizes, kad grūti spriest, vai premjers melo vai vienkārši ir nezinītis. Nav labs nedz viens, nedz otrs variants. Fufeļus par Latvijas vēsturi Saeimā stāsta bļaurīgākie deputāti gan labajā, gan kreisajā spārnā, bet nedomāju, ka melos atzīsies nedz tie, kuri ļeņiniski staļiniski marksistiskā garā cenšas iestāstīt, ka Latvija nekad nav bijusi okupēta, nedz tie, kuri noliedz atsevišķu latviešu vainu Holokaustā un cenšas izlikties, ka pasaulei nevar būt nekādu iebildumu pret Hitlera bruņoto spēku vienības trokšņainu pieminēšanu katru gadu martā.
Taču tie ir atsevišķi gara bērni, un lai nu kā, bet tomēr gribas cerēt, ka viņiem blakus Saeimā sēž cilvēki, kuri pret darbu attiecas godprātīgi. Zināmā mērā viņi protams ir pārdevuši dvēseli velnam. Pats godīgākais valdošo koalīciju pārstāvošais deputāts nogrēkojās pret veselo saprātu un visu labo ij tad, kad balsoja par valsts drošību apdraudošajiem likuma grozījumiem, ij tad, kad augstos amatos iebalsoja ļaudis, par kuru kvalifikācijām bija pietiekami daudz jautājumu, lai vismaz par tiem būtu vērts kādu brīdi padebatēt, ij tad, kad ar nopietnu ģīmi centās tautai ieskaidrot, ka par premjerminstru vajadzētu bīdīt to tipu, kurš tagad jau sēž cietumā, ij tad, kad "liberāla" partija nolēma politiskās pakaļas glābšanai apvienoties ar homofobisko biznesa projektu, kuram ar liberālām vērtībām nav pilnīgi nekā kopēja. Partijas disciplīna, lūk. Sponsoru intereses un attiecības ar "stipendiātiem". Bet vienalga katrs izņemot pašus trulākos tautas pārstāvjus varētu piedāvāt vismaz daļēji ticamu paskaidrojumu tam, kāpēc rīkojušies tā un ne citādi. Kaut vai tāpēc, ka partijas bosi pateica, ka tā vajag, un melots tad nebūs. Kaunam būtu jābūt, bet melots nebūs.
Un vēl -- visiem šī bloga lasītājiem, kuriem tīk visus politikāņus sabāzt vienā maisā un tad vālēt ar lielu rungu (un atzīstos, ka šādi grēkojis šad tas esmu arī es). Ja jūtaties lielajā politikā zinoši, pamēģiniet šādu eksperimentu. Paņemiet rokā papīra lapu un zīmuli un uzrakstiet visu 100 Saeimas deputātu uzvārdu. Cik no 100 izdosies atcerēties? Ar laiku droši vien būs jāpašpiko Saeimas mājas lapā Internetā. Un tad pilnīgi noteikti atradīsies dažs labs, par kura esamību pat politikā puslīdz sevi orientējošs cilvēks būs dzirdējis pašu, pašu pirmo reizīti. Vēl jo vairāk, ja zinām, ka liels bars Saeimas deputātu debatēs vismaz no plenārsēžu zāles tribīnes nepiedalās nekad. Mēs nevaram zināt, vai šie ļaudis melo "vienmēr" vai "gandrīz nekad". Mums nav pamata par to spriest.