Mēs varētu prognozēt, ka Saeimas priekšsēdētājs 4. maija runā šogad teiks apmēram tā: "... šobrīd tautas neapmierinātība ar Saeimas un valdības paveikto un nepaveikto ir tik liela un tiek izteikta tādā formā, ka mēs nedrīkstam palikt nedzirdīgi un vienaldzīgi. Mums jāatzīst, ka daļēji esam zaudējuši uzticēšanos, tautas ticību tam, ka cilvēki, kuri vada valsti, ir godprātīgi un kompetenti, tautas ticību tam, ka valsts vara kopumā rēķinās ar sabiedrības viedokli. Par to liecina gan paredzamā tautas nobalsošana, gan protesti."
Vai
arī teiks kaut ko tādu: "Valsts Konstitūcija nav tikai formāli juridisks
dokuments. Tā balstās uz vēsturisko pieredzi, kultūras savdabību un sociālajām
vērtībām. Katram grozījumam Konstitūcijas tekstā jābūt pamatotam, balstītam uz
būtiskām pārmaiņām sabiedrības vērtību sistēmā. Jāņem vērā apstāklis, ka jauna
Konstitūcija zināmā mērā ir iepriekšējās politiskās sistēmas noliegums.
Vai nestabila politiskā vide un ekonomiskā situācija ir pietiekams pamats
jaunas Konstitūcijas izstrādāšanai?"
Un nepateiks neko tādu, ko mēs jau nebūtu dzirdējuši. Jo šie divi ir citāti no Saeimas priekšsēdētāja Straumes teiktajām runām 2000. un 2001. gada 4. maijā.
Atceroties 4. maiju, es to sauktu par tautas demokrātijas augstāko izpausmi. Par brīdi, kad tautas kustība pārvērtās par tautas varu. Par demokrātiju. Tālāk jau bija partiju intereses un partiju spēles. Tajā brīdī to vēl nebija.
Tāpēc 4. maija runai vajadzētu būt par demokrātiju.
Runu rakstītājs te varētu iet vieglāko ceļu un sameklēt kaut ko, ko diži valstsvīri ir teikuši par demokrātiju.
Piemēram, Vinstons Čērčils ir teicis, ka labākais arguments pret demokrātiju ir piecu minūšu saruna ar ierindas vēlētāju. Šāds citāts, protams, neder, jo demokrātijas līmeni tas padara atkarīgu no katra tautas pārstāvja paša kompetences.
Atkāpjoties britu demokrātijā vēl tālāk, būtu iespējams citēt karali Čārlzu I, kurš īsi pirms tam, kad viņam 1649. gada 30. janvārī nocirta galvu, teica, ka viņš centies no korumpēta vadoņa kļūt par nekorumpētu vadoni. Britu parlaments to uzskatīja par neattaisnojamu neatkarības izpausmi. Būt neatkarīgam no finansējuma nozīmē zaudēt galvu.
Viens no ASV dibinātājiem un to ceturtais prezidents Džeimss Madisons ir ieviesis vairākuma tirānijas jēdzienu, ko īsi varētu aprakstīt kā vairākuma interesi padarīt mazākuma intereses par nedrošām, ko, savukārt, iespējams kompensēt vienīgi ar dažādiem pretsvara instrumentiem.
1. maijā kāda jaunieša 4. dzimšanas dienā man bija vēlreiz iespēja pārliecināties, ka bērni dabiski spēj izvairīties no pieaugušajiem raksturīgā vairākuma tirānijas principa.
Ja četri bērni grib spēlēt pirātos, bet diviem labāk patīk paslēpes, tad, atšķirībā no pieaugušajiem, kuri demokrātiskā vairākuma diktēti nodarbotos tikai ar pirātismu, bērni uzspēlē abas spēles, jo skaitliskais vairākums ņem vērā mazākuma intereses.
Godīga spēle nozīmē, ka tās noteikumi ikvienu iedrošina spēlēt. Noteikumiem jābūt tādiem, ka apbalvots tiek uzvarētājs, bet tiem jābūt arī zaudētājam pieņemamiem. Dažkārt mēs konstruējam noteikumus tā, ka esam spiesti sadalīties uzvarētājos un zaudētājos, kaut būtu varējuši turēties kopā.
Tā ballīte tāpēc arī izdevās, ka runas un darbi bija par kopīgām interesēm nevis par skaitliskā vairākuma aritmētiku.
Visbeidzot, daži citāti no žurnāla The New Yorker ilggadīgā līdzstrādnieka E. B. Vaita teiktā: „Demokrātija ir atkārtotas aizdomas, ka vairāk nekā pusei ļaužu ir taisnība vairāk nekā pusē gadījumu. Demokrātija ir tiesības uzsmērēt sinepes uz cīsiņa. Demokrātija ir tiesības uz rīta pusi pajautāt, kas ir demokrātija. Demokrātija ir tiesības uzrakstīt vēstuli redaktoram.”
Protams, demokrātija ir tiesības šo visu komentēt.