Esmu dzīvojusi Maskavā, Tallinā, Ņujorkā un, protams, Rīgā. Zinu, ko nozīmē satiksmes sastrēgumi tādās lielpilsētās kā Ņujorka un Maskava. Un zinu arī to, cik ērti šajās pilsētās ir lietot sabiedrisko transportu. Ņujorkā sabiedrisko transportu lieto pat pilsētas mērs, miljardieris Maikls Blumbergs. Pazīstu arī citus gana pārtikušus ņujorkiešus, kuri pilsētā savu personīgo automašīnu ikdienā nelieto un nesmādē arī sabiedrisko transportu. Arī tas mēdz būt pārpildīts rīta un vakara stundās un tajā var sastapt dažnedažādos tipiņus (tā būtu atbilde tiem latvju autobraucējiem, kuriem arguments sabiedriskā transporta nelietošanai ir pārpildītība un dažādu sociālo slāņu pārstāvju klātesamība). Personīgie spēkrati vai īrēti auto tiek izmantoti brīvdienās un gadījumos, kad tie īpaši nepieciešami.
Tiesa gan, Ņujorkā un Maskavā ir metro. Rīgas varas iestādes metro celt nemaz i negrasās, un arī uz citām darbībām satiksmes sastrēgumu mazināšanā ir gana kuslas.
Taču tā vietā, lai sūkstītos un katru dienu spļaudītos par pilsētas tēvu neizdarību, iesaku sākt ar divām lietām. Pirmkārt, izmantot savas vēlētāja tiesības un katru iespēju, lai deputātiem atgādinātu, ka viņu ievēlēšana nākamajā sasaukumā būs tieši atkarīga no satiksmes problēmu risināšanas.
Otrkārt, katram pašam pārdomāt, ko es varu darīt, lai mazinātu sastrēgumus un jā, jā, arī pilsētas gaisa, ko paši elpojam, piesārņojumu. Godīgi uzdot sev jautājumu, vai man tiešām tik ļoti nepieciešams pārvietoties ar personīgo auto pilsētā. Mēģiniet parēķināt, cik daudz laika, naudas un nervu jūs iztērējat, sēžot sastrēgumā. Vai tas ir tā vērts?